Par opozīciju, 1. daļa

Šodien saņēmu ierakstītu paziņojumu pa telefonu, ka man atslēgs internetu 24 stundu laikā sakarā ar “neparastām darbībām” .. Droši vien tā arī būs, jo šī nav pirmā reize. Tāpēc steidzu uzrakstīt iecerēto rakstu un lūdzu atvainot mani par iespējamiem neveikliem izteicieniem un kļūdām.


Rakstīt par opozīciju (RB-02 punkti 6.1.-2.) nav patīkami. Zemākas, parazītiskas radības ir pārņēmušas ne tikai materiālās vērtības un sabiedrības vadību. Tās tiecas iznīcināt jebko, kam ir vērtība no cilvēciskā viedokļa. Tāpēc vienmēr, kad mēs centīsimies atgūt vērtības vai pārņemt vadību, mums ceļā nostāsies opozīcija. Valsts iestāžu parstāvji, citi uzraugi, noziedznieki, huligāni, deģenerāti, krāpnieki .. tie visi pārstāv esošo pārvaldi attiecībās ar mums.

Katru dienu mēdijos publicē atmaskojošus materiālus par esošās pārvaldes noziegumiem. Vai rezultātā kaut kas mainās?

Esošā pārvalde izlabo konkrēto situāciju, ja cilvēku rīcībā ir līdzekļi pretdarbībai, un cilvēki izrāda apņēmību. Tomēr opozīcija vēlāk atkārtos līdzīgu noziegumu ar citiem izpildītājiem, lai atkal pārbaudītu cilvēku modrību. Tā tas turpināsies tikmēr, kamēr pretdarbība būs pārvarēta. Tad šis noziegums kļūs par normālu parādību, un opozīcija sāks gatavot nākamo lielāka mēroga cūcību.

Tāpēc efektīvai pretdarbībai cilvēkiem jāzina noziegumu cēloņi pēc iespējas lielākā mērogā. Opozīcijas kontrolētie mēdiji pasniedz noziegumu aprakstus kā atsevišķus, savstarpēji nesaistītus notikumus. To dara, lai sabiedrība uztvertu noziegumus kā atsevišķu “slikto” ierēdņu, politiķu .. iniciatīvu, slēpjot kopējo ainu un sistēmu.

Patlaban situācija Latvijā ir degradējusi tiktāl, ka valsts augstākā vadība – prezidents ar savu saeimu, var vienkārši uzspļaut sabiedrībai, likumiem un visam pārējam. Cilvēki var rīkot demonstrācijas, bet mēdiji var sašutumā eksplodēt. Ko darīt? Sasprindzināt spēkus un atlaist saeimu? Iecelt jaunu prezidentu? Sabiedrībā ataust patiesība, ka rezultātā nekas nemainīsies. Mēģināsim noskadrot lietas būtību.

* * *

Pie opozīcijas pieskaitāmi arī “specdienesti”, par ko aizsāku rakstīt 2019. gada 8. decembrī “Atbildēs Aelitai“. Cita starpā tur gāja runa par LPSR čekas daļēju legalizēšanu, kas aizsākās 1991. gadā. Nesen 4. janvārī parādījās kāda B. Karpičkova raksts par šo tēmu. Autors ir čekists, tāpēc notikumus apraksta detaļās ar vārdiem un uzvārdiem, kuri man neko neizsaka. Tomēr par Informācijas departamentu Iekšlietu ministrijā kā topošo Latvijas Republikas “specdienestu” aizsākumu ir rakstīts pareizi.

Specdienesti ir atsevišķa liela tēma, kurai es varētu veltīt grāmatu. Tie man ir sekojuši visu mūžu, cenšoties pazemot un iznīcināt jebkurus manus panākumus. Es tāds neesmu vienīgais, bet upuru skaits ko nomaitā līdz nāvei droši vien mērāms desmitos miljonu. Specdienestu gada budžets mērāms desmitos miljardu, tajos nodarbina miljoniem necilvēku, izdzimteņu un deģenerātu. Slepenības aizsegā zem valsts jumta veic vispretīgākos noziegumus. Cita starpā, čekisti nodrošina valsts izlaupīšanu un iedzīvotāju paverdzināšanu.

Par šīm tēmām mēdijos ir runāts pārāk daudz. Tāpēc vajadzētu noskaidrot, kāda informācija ir nozīmīga no mūsu viedokļa.

Visu specdienestu pārstāvjus es dēvēju vienā vārdā par “čekistiem”, neatkarīgi no viņu valsts piederības, tautības, darba vietas .. Būtība ir tā, ka pasaulē eksistē tikai viena “čeka” ar filiālēm atsevišķajās valstīs. Citiem vārdiem sakot, mākslas filmas ar Džeimsa Bonda cīņām pret Ķīnas un Krievijas spiegiem ir tikai fikcija, kas domāta publikas izklaidēšanai un muļķošanai. Čekisti savā starpā konkurē tikai par to, kuram tiks nauda, pasūtījums, laupījums ..

Līdzīgs piemērs atrodams iepriekš minētajā Karpičkova rakstā. Viņš raksta, ka kāds no VDK operiem esot dziļi konspiratīvi iesūtīts kā spiegs pasaulslavenā uzņēmēja Grigorija Lučanska firmā “ABC-Conti”. Man diemžēl ir nācies tikties ar G. Lučanski LVU prorektora amatā. Viņa darbošanās nevienam nebija noslēpums, viņš vervēja cilvēkus savā kabinetā un kadru vecene Eberliņa viņa priekšā stāvēja miera stājā. Tāpēc “iesūtīt spiegu Lučanska firmā” nozīmē apmēram to pašu ko “iesūtīt savu žurku kā spiegu pie kaimiņu sētas žurkām”. Čekisti pazīst viens otru pa gabalu un vienmēr vienojas bez problēmām.

Par Lučanski runājot, viņa ietekme uz Latviju ir bijusi daudz lielāka, nekā par to pieņemts runāt. Vispārējai orientācijai varu ieteikt palasīt http://www.grigoryluchansky.org/russian/index.html . Aivars Lembergs un droši vien arī citi zilie oligarhi ir Lučanska kreatūras. Latvijas iestādēm ir pretenzijas? Lūdzu, Lembergu, Meroni un pārējos variet tiesāt cik jums patīk, bet Lučanski aiztikt nedrīkst. Nav jūsu līmenis.

Lai nobeigtu tēmu par graudu atsijāšanu no pelavām, atgriezīsimies pie Karpičkova. Viņš raksta, ka pēc LPSR čekas likvidēšanas čekisti izspieda naudu no “barigas” Aleksandra Laventa. Ar “barigām” ir tā, ka šodien viņi ir, bet rīt viņu vairāk nav. Tāpēc naudas izspiešana, apsardzes u.c. pakalpojumu sniegšana, šantāža, sadarbība ar noziedzniekiem un līdzīgu darbību veikšana mūs neinteresē. Tāpat nulles vērtība ir autora daudzajos rakstos sniegtajai informācijai par konkrētu čekistu rīcībām, VDK darba procedūrām, dokumentiem ..

Kad čekists zaudē savu jumtu, šajā gadījumā VDK, un dodas biznesā, viņš pats kļūst par “barigu”. Šajā statusā viņu pašu var manipulēt, pieprasot naudu un pakalpojumus, “uzmetot”, radot zaudējumus biznesam un to likvidējot. Turklāt bijušajam čekistam tagad ir jāpilda arī stukača pienākumi.

* * *

No mūsu viedokļa ir svarīgi, kurš ieņēma brīvo nišu, kas atbrīvojās pēc VDK likvidēšanas. Daba nemīl tukšumu, it sevišķi attiecībā uz varu pār valsts materiālajām vērtībām un cilvēku likteņiem.

Turpinājums sekos


Novērtē šo rakstu:

You already voted!

2 komentāri par “Par opozīciju, 1. daļa

  1. zero 09 Jan 2020 pulksten 10:01

    Internetu jau visvieglāk “izčekot”. Un mūsu medijos vispār trakums kad sakrusto srstus ar draudzīgiem čkistēniem tad nāves smaka. Tas tribūns reiz teic ka nav pie vainas bankas vai srs vai tas viņu minoritātes. Bet varbūt viņam nav kur likties tā jārunā.
    Pa jokam: bij tāds pantiņš

    Viņš sakrustoja sērskābi
    Ar niķeli un alvu
    Un maisījumu šitento
    Sev uzlēja uz galvas.

    Viņš domāja ka augt tam sāks
    Uz galvas baobabi
    Bet palika tur tuksnesis
    Ar vienu beiktu krabi.

    Tā pie mums Latvijā taisa eksprementus.


  2. Teika 09 Jan 2020 pulksten 19:27

    par Brīvzemes taurētāju.
    Brīvzemes ķēniņam bija lepna pils Brīves kalnā. Kā jau mēdza notikt tajos laikos, netrūka naidnieku, kas iekāroja gan pili gan zemi. Vēstneši atnesa ziņu, ka netālu ir apmeties kāds pulks no kura var sagaidīt uzbrukumu. Ķēniņa ļaudis bija labi sagatavojušies, trina šķēpus un darināja bultas. Naktīs augstākās egles galā sardzē nomodā bija taurētājs Āris.
    Kādu vakaru ķēniņš Gunvaldis sasauca ļaudis un teica, ka pienākušas ziņas, ka ienaidnieki atkāpušies, uzbrukums nenotiks. Arī Ārim ķēniņs deva padomu atpūsties, izgulēties. Āris paklausīja un devās uz dusu. Bet ierastā trauksme neļāva iemigt, viņš devās uz pils torņiem pārbaudīt apkārtni. Arī dażi karotāji nebija tomēr devušies pie miera. Un viņi ieraudzīja naidniekus ( no Masku pils) tuvojamies ar lāpām un šķēpiem. Āris tikai iesaucās – Gunvaldis nodevējs! Vīri ātri sagatavojās aaizstāvībai, jo pretinieku skaits nebija pārāk liels un aizdzina uzbrucējus.
    Bet Gunvaldis bija dzirdējis Āra izsaucienu un… lika Āri ieslodzīt pils pagrabā. Jo viņs nebija bijis savā postenī… Tā taurētājs vadīja nebrīvē ilgu laiku, kamēr ķēniņš nomira un viņu atbrīvoja, tikai tad viņš varēja pastāstīt, kā bijis.


Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *