Marts Rīgā

Esmu tālu no dzimtenes, tomēr identiskos platuma grādos pavasara tuvums jūtams tāpat kā Latvijā. Atceros Rīgu pirms gadiem 20 vai 30, kad pilsētas centrā vēl bija saglabājies nefrizētais šarms. Melnais sniegs un peļķes liecināja, ka drīz sāksies, un dzīvības procesi uzņem apgriezienus. Gribas izbaudīt paātrinājumu, traukties kaut kur, mīlēt un trakot. Dienā cilvēku domas bieži novirzās no ierastās rutīnas, bet naktī dzirdams, kā brīvie runči risina jautājumus pagalmos un vārtu rūmēs.

No tālienes raugoties, cenšos saprast Latvijā notiekošo. Patlaban pārdomas izraisa apsūdzība “kolaboranta lietā”, kas uzrādīta Lato Lapsam. Arī es esmu, paša apsūdzētā vārdiem izsakoties, viens no tiem “kas ceļ gaismā vēsturisko patiesību un nebaidās paust savu kolaborantiem netīkamo viedokli”. Esmu iepazīstinājis sabiedrību ar vairākiem būtiskiem un patiesiem faktiem. Šo faktu interpretācijā un secinājumos neesmu pieļāvis nekādu ideoloģisku vai ģeopolitisku tendenci.

Citiem vārdiem, mana vadlīnija ir sabiedriskais labums, nevis politiskā konjunktūra. Tāpēc uzskatu par vajadzīgu izteikt savu viedokli “kolaboranta lietā”, un viedoklis ir tāds – šis gadījums nav tas, ar kuru Latvijas tiesu sistēmai vajadzētu censties pierādīt savu varēšanu.

Minētais gadījums attiecas uz “gaišo” spēku cīņu, kuri iestājas par viedokļu daudzveidību un cilvēku tiesībām savu viedokli izteikt. Tiem preti stāv “tumšie” spēki, kuri savu viedokli un mērķus slēpj. “Kolaboranta lieta” ir tik absurda, ka “tumšajiem” nav nekādu izredžu gadījumā, ja lietu iztiesā taisnīgi, un tā iegūst rezonansi sabiedrībā. Šajā gadījumā “gaišie” nosūta “tumšos” bezcerīgā nokautā.

Manā skatījumā Lato Lapsa ir Latvijas redzamākais žurnālists un portāla PIETIEK ideologs. Savukārt portāls PIETIEK ir pēdējais populārais Latvijas mēdijs, kas pieļauj patiesības publicēšanu, viedokļu daudzveidību un izteiksmes brīvību. Lūdzu palabojiet, ja es kļūdos. Situācija kļūs dramatiska, ja minēto apsūdzību rezultātā izdosies piegriezt pēdējo skābekļa krānu. Ja sabiedrībā oficiozs kontrolē visus mēdijus, tad ar šo sabiedrību var darīt visu, kas oficiozam ienāk prātā.

Tad vārda brīvība kļūs tikai par ārzemēs dzīvojošo latviešu prerogatīvu. Tas nozīmē, ka mēs te varēsim rakstīt visu, kas ienāk prātā, bet no Latvijas sabiedrības tas atleks kā ūdens no pīles. Mēs neesam “savējie”, un tas nav tikai Latvijas iedzīvotāju aizsardzības reflekss. Dzīvojot ārzemēs, mainās cilvēka uztvere, izteiksmes veids un viss pārējais. Pilnvērtīgam Latvijas mēdijam fiziski jāatrodas Latvijā, jākontaktē ar cilvēkiem, iestādēm, uzņēmumiem u.c. Tā sakot, jātur roka uz pulsa.

Kāpēc apsūdzība ar steigu uzrādīta tieši tagad? Tas vairāk izskatās pēc uzbrukuma vārda brīvībai kopumā, ar iebiedēšanas palīdzību. Kāpēc otrajā plānā atkāpjas “oligarhi”? Kāpēc uz skatuves parādās kolaboranta Vonsoviča kolēģi – vecie čekisti un viņu (jaunie) izpalīgi?

Portāls DELFI ar entuziasmu sludina, ka Latvijas sports nevar pastāvēt bez Jura Savicka. Droši vien, tā arī ir. Turpat blakus liela intervija ar Andri Bunku, kurš smagā cīņā pieveicis vīrusu. Brīnums, ka nav varoņeposu ar Indriksonu un Plaudi galvenajās lomās, bet gan jau būs. Vilis Krištopans plašā intervijā runā apmēram tādā garā, ka, redz, Gobzemu šie nokoda, tāpēc man uzdots viņa vietā startēt kā premjera kandidātam.

Ja minētās pazīmes norāda, ka pārejam uz klaji autoritāru režīmu ar cenzūras ieviešanu, tad tas kļūs redzams “kolaboranta lietas” gaitā. Turpretim, ja saglabājam vārda brīvības elementus, tad “lieta” izgāzīsies. Šajā sakarā gribētu aicināt iesaistītos prokurorus un tiesnešus uzdot sev eksistenciālo jautājumu – a man to vajag?

Visa apsūdzība it kā balstās uz to, ka kolaborants Vonsovičs nodēvēts par “klitoru”, un viņam pret to ir iebildumi. Pārējie materiāli ir pamatoti ar dokumentiem un nav apstrīdami.

Ja tā, tad šī situācija ļoti atgādina komēdiju, ko pirms aptuveni 7 gadiem izspēlēja toreizējais Londonas mērs Boriss Džonsons. Sarunas karstumā viņš publiski nodēvēja premjerministra vietnieku Niku Klegu par “kondomu”, un veltīja tam vēl dažus krāšņus epitetus. Klegs par to jūtami apvainojās, un teica, ka nebija gaidījis saņemt tādu dāvanu savā dzimšanas dienā. Vēl viņš piebilda, ka Džonsonam vajadzētu “vairāk koncentrēties uz dienas laikā darāmajiem darbiem”. Ar to incidents bija izsmelts. Abi vēl apmainījās dzēlībām, bet beigās nosmējās, ka esot sanācis varen labs šovs auditorijai par prieku.

Nezinu, vai minēto piemēru var izmantot Latvijas tiesu praksē kā judikatūru. Domāju, ka nē, jo abos gadījumos konflikta līmenis vispār nevelk līdz tiesāšanai. Ja nu vienīgi cietušais kolaborants vēlas eskalēt konfliktu ar mērķi atriebties, izpildīt sev dotu uzdevumu, vai arī gūt labumu.

Iesaki šo rakstu :
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Novērtē šo rakstu:

You already voted!

2 komentāri par “Marts Rīgā

  1. kamene 19 Mar 2021 pulksten 09:00

    Ja raksts ir par marta kaķiem un masu medijiem, tad šopavasar vērojama vēl kāda īpatnība. Latvijā sasparojušies tieši kastrētie un netradicionālie kaķi. LTV ceturtdienu un piektdienu vakaros rāda attiecīgas filmas par dzimumu maiņu un netradicionālām attiecībām. Tās tika izreklamētas kā augstu vērtētas un starptautisku atzinību guvušas. Domāju – vai nu visas būs tādas. Lūk, filma par seniem laikiem – Lēdijas portrets ugunī – nekā, tomēr par lesbiskām attiecībām! Nu ko lai dara, tak jau partija APar guva vēlēšanās daudz balsu.
    Vēlēšanu komisijas jaunā priekšsēdētāja arī liela gudriniece – paziņoja, ka vēlēšanu paziņojumi tagad netiks sūtīti papīra veidā pa pastu, bet tikai uz e-pastiem. Tas nekas, ja lielai daļai vēlētāju nav interneta un e-pasta, tie tad arī nav cienīgi vēlēt.
    Pie Lapsas ir gan demokrātija, tur publicē dažādus viedokļus. Tikai lasītāji un plusiņu licēji reizēm pavelkas arī uz demagogiem…


  2. ceļoju 13 Jun 2021 pulksten 19:45

    Ceļoju kopā ar youtube pa pasauli. Uzgāju jaukas lauku dzīves ainas – youtube kend heyati.
    Pie viena, jāatbalsta komentos LL, no tautas, tā teikt, viņam tiesa okupācijas dienā.


Leave a Reply

Your email address will not be published.