Spiegu stāstiņi, 1.daļa
19 Jan 2024 | Autors: RB | Komentējiet
Šī aģenta kartiņa pieder izcilam jaunāko laiku Latvijas zinātnes popularizētājam, vēsturniekam un funkcionāram. Jāni Stradiņu personiski nepazinu. Viņš piederēja manu vecāku paaudzei, kura tagad aizgājusi. Taču mana vistuvākā apkārtne, ieskaitot gan mātes, gan manus jaunības paziņas, piederēja slavenā zinātnieka paziņu lokam.
No dzirdētā par Stradiņu jāsecina, ka viņš bija karjerists, un cilvēcisko īpašību dēļ nespēja rosināt simpātijas. Augstā sabiedriskā stāvokļa šarmu jālieto uzmanīgi, un publiski nedrīkst izrādīt savu pazīšanos ar šādiem tādiem paziņām. It sevišķi tas attiecas uz čekas sistēmas cilvēkiem. Tiem ir skaidra instrukcija, kam viņi var spiest roku, ar ko parunāties un kam sist uz pleca. Viņi zina, kam klanīties līdz zemei, bučot pazoles un citas vārdā neminamas vietas. Viņi zina arī tos, kurus vajag ignorēt, un satiekoties, griezt galvu uz otru pusi.
Citiem vārdiem sakot, Zinātņu akadēmijas prezidents ir pietiekoši liela figūra, lai ap to veidotos sistēmas cilvēku slānis. No vienas puses, prezidents ir atkarīgs no šīs vides, kas viņu uzcēlusi augstumos. No otras puses, paši čekisti un citi izmanto savu augsti situēto aģentu, lai risinātu savus jautājumus, virzītu pēcnācējus u.c. vajadzībām. Tā ir klasika, kā darbojas varas piramīda, un Latvija nav izņēmums.
Stradiņu vervēja izlūkdienests, tāpēc varētu jautāt, vai tiešām attēlā redzamais smaidīgais onkolītis bija spiegs? Ņemot vērā viņa darba vietas starptautisko autoritāti un sakarus, viņš varētu būt bijis visai veiksmīgs šajā nodarbē. Īstie spiegi ir diezgan ikdienišķi un pat garlaicīgi onkoļi un tantes. Džeimsa Bonda tēls ar attiecīgajiem atribūtiem ir tikai motivātors, kas domāts masu patēriņam. Par to vēlāk, ja lasītājiem būs pacietība.
No mana viedokļa pats Stradiņš nav tik interesants, kā viņa apkārtne. Tāpēc stāstiņi būs galvenokārt par to. Tā ir mana personiskā pieredze. Sākot no bērnības, un beidzot ar mūsdienām, šī vide ir mani ietekmējusi un vajājusi. Vislielāko ļaunumu cilvēkam spēj nodarīt tie, ar kuriem viņš kopā uzaudzis, un kuriem instinktīvi uzticas. Tiesa gan, es uzticību zaudēju jau agros skolas laikos. Jau tad kļuva nepārprotami skaidrs, ka mani cenšas iznīcināt kā personību par katru cenu. Tad arī saņēmu pirmos draudus, ka mani nogalinās fiziski.
Tāpēc būtu vajadzīgas pāris atkāpes. Pirmā atkāpe būs par Latvijas (PSR) zinātnes vidi, kura radīja Jāni Stradiņu kā personību. Otra atkāpe būs manis paša bērnības un jaunības atmiņas. Ļoti īsi ar piemēriem parādīšu, kā sistēma identificē radošas personības agrā bērnībā (no 5 gadiem), un kādām metodēm cenšas viņus iznīcināt.
Solomons Hillers un citi noslēpumi
Mazs domu eksperiments. Iedomājamies, ka vērojam kādu ierindas cilvēku … nu, varbūt ne gluži ierindnieku, bet ar slaveniem senčiem, kurš karjerā kāpj stāvus debesīs. Kā noskaidrot viņa veiksmes noslēpumu? Meklējiet ebreju.
Jāņa Stradiņa gadījumā ebrejs nav tālu jāmeklē. Solomons Hillers, LPSR ZA Organiskās sintēzes institūta (OSI) dibinātājs un direktors bija Stradiņa patrons. Pie Hillera viņš kļuva par laboratorijas vadītāju un ieguva zinātņu doktora grādu. No OSI profila viedokļa, Stradiņa laboratorijai bija otršķirīga nozīme. Varētu pat teikt, tā bija aiz matiem pievilkta, jo organisko savienojumu elektroķīmiskajai analīzei lielas jēgas nav.
Hillers mira 1975.gadā. Kas notika pēc tam? Toreiz bija paradums jokot par visu, vietā vai nevietā, un viesbiežāk šādi joki radās tieši ebreju vidē. Teica, ka OSI esot noticis ČP, tas ir no krievu vadodas чрезвычайное происшествие. Teica, nu jā, direktors nomira, tas tiešām ir ČP. Atbildēja, nu ko jūs, tā ir tikai puse no bēdas. Tagad institūtā pie varas ir Čipēns un Pelčers.
Ķīmijas zinātņu doktors Gunārs Čipēns kļuva par OSI direktoru. Viņš bija profesionālis, nodarbojās ar organisko sintēzi, zāļu izstrādi un peptīdu ķīmiju. Bēda tā, ka Čipēns esot bijis sabeidzis nervus, zinātnes laukā cīnoties. Turpretim direktora vietniekam zinātniskajā darbā Jurim Pelčeram bija visai nosacīta saistība ar zinātni vispār. Viņš nodarbojās ar institūta starptautiskajiem kontaktiem, organizējot daudzo ārvalstu zinātnieku vizītes, reizēm pavadot institūta zinātniekus ārvalstu braucienos.
Varam minēt, kā šī vadības maiņa ietekmēja Stradiņa karjeru. Spriežot pēc pieejamiem faktiem, zinātniskā patrona zadējumu viņš ar uzviju kompensēja, iegūstot jaunus un vēl ietekmīgākus saimniekus. Patiešām, kamdēļ nodarboties ar garlaicīgo polarogrāfiju institūtā, ja ir iespēja piekļūt arhīviem, un, izmantojot ekskluzīvo informāciju, rakstīt grāmatas un kļūt patiesi slavenam? Turklāt piederība visvarenajai čekai pavēra tādas iespējas akadēmiķa karjerai, par ko institūta laboratorijas vadītājs varēja tikai sapņot. Aģenta kartiņā norādīts, ka viņš (formāli) savervēts 1976.gadā, deviņus mēnešus pēc Hillera nāves.
Nedaudz pazīstot Latvijas akadēmisko vidi, jāsecina, ka bez piederības čekai tur nav ko darīt. Droši vien Stradiņam bija savstarpējas maigošanās stadija jau pirms vervēšanas akta. Lai nu kā, bet Jurim Pelčeram tur ir bijusi nozīmīga, ja ne izšķiroša loma. Par to turpmākajā izklāstā.
Nobeidzot tēmu par Solomonu Hilleru, daži interesanti fakti no skopās informācijas, kas par viņu pieejama. Hillers neapšaubāmi bija viens no ietekmīgākajiem Latvijas ebrejiem komunistiskajā iekārtā. Viņa liktenis dīvainā kārtā ir gandrīz analoģisks cita nozīmīga Latvijas ebreja Jonasa Levita liktenim, tomēr par to informācijas ir vēl mazāk.
J.Levits dzimis 1909.gadā, bet Hillers bija 6 gadus jaunāks. Jaunībā abi strādājuši ar ķīmijas tehnoloģiju saistītos uzņēmumos. Pēc kara beigām Levits atgriezās Latvijā kā sarkanais komisārs, bet Hillers kā zinātnieks ķīmiķis ar milzu iespējām un pilnvarām. Viņa intereses bija saistītas ar Latvijai potenciāli nozīmīgām tehnoloģijām. Tās attiecas uz koksnes un zaļās masas pārstrādes produktiem, no kuriem iespējams iegūt izejvielas “zaļajai” ķīmiskajai rūpniecībai, polimērus, degvielu, zāles un daudz ko citu.
Lasot Hillera biogrāfiju, gribētos ticēt, ka viņš piederēja tai (retajai) ebreju kategorijai, kuri centās veidot savu karjeru, iespējams, arī tikt pie bagātības un augsta stāvokļa, attīstot sabiedrībai derīgus projektus. Tieši šī ebreju kategorija mūsdienās ir reti sastopama. No manām sarunām ar pašiem ebrejiem par šīm tēmām seko, ka fašistu koncentrācijas nometnēs iznīcināja tieši šīs kategorijas ebrejus, bet cionistus neaiztika. Rīgas geto nebija izņēmums. Gan Hillera, gan Levita ģimenes esot pilnībā iznīcinātas holokaustā.
Vai aizkustinošais stāsts par abu ievērojamo ebreju likteni ir patiess? Abiem bija liela ietekme, un šāda ietekme tukšā vietā nerodas. Jonasa Levita dēls Egīls Levits bija autoritāte jau agrā jaunībā. To zina visi, kuri 70-to gadu sākumā ir mācījušies Rīgas 2.vidusskolā. Savu (pus)ebreju mesijas lomu viņš spēlēja tik veiksmīgi un konsekventi, ka kļūšana par Valsts prezidentu bija visai loģisks rezultāts viņa karjerai. Bet tas jau ir cits stāsts.
Zersetzung tehnoloģija darbībā
Manas attiecības ar sistēmu pilnībā noformējās mācību laikā Rīgas 1.vidusskolā, kur mācījos no 1. līdz 9.klasei. Tas bija dziļš savstarpējs naids, vēlme iznīcināt vai vismaz nodarīt iespējami lielāku ļaunumu. Tā nebija kaut kāda mana īpaši nejaukā rakstura izpausme. Skolā tika darīts viss, lai mani pazemotu un izslēgtu jebkuru iespēju gūt panākumus.
Tika organizētas nesaskaņas ar klases biedriem, kas noveda pie regulāriem kautiņiem. Klases priekšā tiku pazemots, ka esmu slikti ģērbies un netīrs. Saslimu ar dīvainām kaitēm, kas mani nolika gultā uz mēnešiem. Teica, ka man esot plaušu kaite un sūtīja uz fluorogrāfiju vairākas reizes pēc kārtas. Rezultātā sākās plaušu audu atmiršana ar briesmīgu smaku no mutes. Par laimi tas sadzija, bet pārkaļķojumi plaušās bija redzami rentgena uzņēmumos ilgu laiku.
Varētu vēl turpināt, bet racionālāk būtu dot norādi uz tā saucamo Zersetzung metodi, ko esot izstrādājis Austrumvācijas Stasi. To varētu tulkot kā personības sadalīšanu vai izputināšanu. Tas tuvāk aprakstīts šeit https://tautastribunals.eu/?p=59626 .
Muldēšana par Stasi kā visu riebeklību sakni ir modē tāpēc, ka vairs nav attiecīgās valsts. Tāpēc tur gāž visas samazgas. Manā gadījumā visu organizēja mūsu pašu Latvijas čekas lopi. Kārtējo reizi varētu atgādināt, ka atsevišķi valstu specdienesti nepastāv, tā ir vienota sistēma. Lai to saprastu, iedomāsimies kaut ko līdzīgu internetam. Ja parādās jauna tehnoloģija, tā parādās visur, bet ir vairākas firmas, kas to piedāvā, savstarpēji konkurējot par klientiem, pasūtījumiem un naudu.
Ja mēģinu kārtot atmiņas hronoloģiskā secībā, tad pirmā vērā ņemamā cūcība, ko pieredzēju skolā notika, mācoties pirmajās klasītēs. Skolā bija šaha pulciņš, kur piedalījos, un sāku gūt nelielus panākumus. Bija kaut kāds turnīrs, kur sāku ar uzvarām, bet tūlīt pēc tam notika dīvainas lietas. Ierodoties uz pulciņa nodarbību, nevienu nesastapu. Izrādījās, ka nodarbības pārceltas un citu laiku, ko man nepateica. Turnīra tabulā man ierakstīja zaudējumus, jo nebiju ieradies uz spēlēm. To visu man, desmitgadīgam puišelim, organizēja skolotāji, lieli cilvēki. Iedomājieties, kādam mēslam jābūt?
Interese par šahu bija atmodināta, bet skolas pulciņā spēlēt man nebija ļauts. Sāku meklēt spēles partnerus. Reizēm uz pāris partijām izdevās pierunāt komunālā dzīvokļa kaimiņu Juri Pelčeru. Tiem, kuri nezina – komunālajos dzīvokļos padomju laikā dzivoja vairākas ģimenes. Tur parasti bija kopīga virtuve un labierīcības. Padomju realitāte, ko mūsdienu cilvēkam nesaprast. Nu lūk, tātad mēs ar Pelčeru pa vakariem sēdējām komunālā dzīvokļa virtuvē un ar mainīgiem panākumiem spēlējām šahu.
Tas bija 60-to gadu beigās un 70-to gadu sākumā, kad skolā brieda lielas pārmaiņas. Bija trauksmaina sajūta, ko juta pat jaunāko klašu skolnieki. Manā skatījumā, pārmaiņas bija saistītas ar to, ka tīrīja ārā vecos “taisnos” komunistus, kas bija saglabājušies skolas vadībā. Tās varētu būt atskaņas no Eduarda Berklava nacionālkomunistu tīrīšanām 60-to gadu sākumā. Acīmredzot, bija vajadzīgs laiks, lai no partijas komitejām tiktu līdz skolām.
Pēc atgriešanās no izsūtījuma, Berklavs nelikās mierā, un 1971.gadā tapa tā saucamā “17 latviešu komunistu vēstule”. To nogādāja Zviedrijā, publicēja, un tā sacēla pamatīgu troksni. Tas radīja problēmas PSRS starptautisko attiecību līmenī. Acīmredzot, tika aktivizēta Latvijas čeka, lai spertu soļus un pieņemtu mērus. Pirmkārt protams, pret pašiem vēstules iniciatoriem un citām iesaistītām personām.
Uz mani šīs norises attiecās tā, ka viens no vēstules parakstītājiem ir bijis manas mātes pusbrālis Jānis Kacēns. Man par to neviens neko nav teicis. Šo faktu atklāju pats, lasot publikācijas, un tas atklāj pret mani veiktās darbības jaunā gaismā.
Jau 60-to gadu beigās pa skolu sāka vazāties kaut kādi komjaunatnes aktīvisti. Man toreiz bija knapi 10 gadi, bet neskatoties uz to, biju spiests iesaistīties ar viņiem diskusijās. Parādījās arī jauni skolotāji, no kuriem pāris varētu identificēt kā pederastus, bet daži bija klaji psihopāti. Piemēram, ģeogrāfijas skolotāja un slavenais latviešu literatūras skolotājs Āboliņš, saukts arī par Čombi. Pēdējais bija no vecās gvardes, tomēr Čombi pārmaiņu vēji neaiznesa. Visu šo jezgu vadīja skolotājs vārdā Artūrs Damlics, kurš 1973.gadā kļuva par direktoru. Viņu raksturo kā enerģisku un izlēmīgu vadītāju, kurš praktiski ieviesa jaunās vēsmas.
Varētu jautāt, kāpēc tik daudz uzmanības šai skolai? Pirmā vidusskola ir elitāra skola, kuras absoventi atrodami vadošos amatos valsts pārvaldē un uzņēmumos. Starp tiem ir veiksmīgi uzņēmēji, čekisti un ļoti turīgi cilvēki. No bērnības viņi saņem attiecīgu audzināšanu, kas nostiprina pārliecību par viņu vadošo lomu.
Uz mani tas attiecās tā, ka manus klases biedrus varēja izmantot cīņai pret mani tikai līdz zināmai robežai. Proti, viņus nevarēja motivēt uz klaju fizisku agresiju, draudiem, atriebību un tamlīdzīgi. Tāpēc aprobežojās ar kolektīvu noskaņošanu pret mani kā negativu piemēru, un veicināja manis nosodīšanu, ziņošanu par mani un novēršanos.
Tomēr fiziskā iespaidošana, draudi un pazemojumi ir neaizvietojamas lietas, bez kurām “zerzecungs” zaudē jēgu. Tāpēc klasē parādījās jauns skolnieks vārdā Ivars Auželis. Viņš bija no vienkāršas ģimenes, varēja nemācīties, un mums teica, ka esot tikai uz laiku. Ivars it kā nāca ar mani draudzēties, vienlaicīgi provocējot konfliktus. Draudzības periodi mijās ar kautiņiem. Ivars ļoti veiksmīgi noskaņoja klases biedrus pret mani, līdz sapratu, ka fiziski nespēju stāvēt pretim.
Biju diezgan vājš un slimīgs bērns, tomēr dūša bija kā miets. Tā radās doma par nodarbošanos ar boksu. Bet kā atrast boksa sekciju? Tas bija kādā 5. vai 6.klasē, kad jau bija skaidrs, ka nav kam uzticēties. Kaut kā tomēr uzzināju laiku un vietu, kur notiek boksa treniņi. Kad ierados, mani sgaidīja tieši tā pati situācija, kas iepriekš bija ar šaha nodarbībām. Treniņš tikko bija beidzies, un patumšajās pagraba telpās vēl bija dzirdama sabļaustīšanās krievu valodā. Sapratu, ka te man nekas nespīd. Ja arī izdotos piedalīties treniņā, tas droši beigtos ar to, ka man sadotu pa purnu, bet mācīties neļautu.
Fiziskā ietekmēšana un draudi sāka pieņemt arvien smagākas formas. Uz ielas man sāka uzmākties krievu huligāni, prasot naudu un draudot. Neatceros, kurš tas bija, bet kādu dienu man ļoti detalizēti paskaidroja, kā mani nogalinās. Uz ielas pienāks klāt bars un aplenks, lai nevar redzēt, un tad nodurs ar nazi.
Novērtē šo rakstu: