Spiegu stāstiņi, 2.daļa
26 Jan 2024 | Autors: RB | Komentējiet
Vērtējot pagātni, mēs dodam priekšroku objektīviem faktiem un notikumiem, kas dokumentēti vai vispārzināmi neapstrīdamā veidā. Uz šī pamatojuma, mēs parasti vērtējam cilvēkus pēc viņu darbiem, šķirojot labajos un sliktajos. Tomēr šāda objektivitāte atklāj labi ja pusi no pieejamās patiesības. Fakti atstāj daudz iespēju manipulācijām, un neatklāj cilvēku patieso motivāciju.
Otra puse ir personiskie, sadzīviskie un citi apstākļi, kas parasti netiek atklāti. Tagad ir modē teikt, ka tā ir personiska informācija. Tā gluži nav. Tieši personisku motīvu dēļ cilvēki pakļaujas sistēmai, kļūstot par personām, kas pilda uzdoto programmu bez ierunām. Viss sastrādātais, kas zināms vai dokumentēts, ir tikai sekas.
Tāpēc būtu vietā atklāt nedaudz sadzīviskas informācijas par diviem tipiskiem sistēmas cilvēkiem, ko pieminēju iepriekš. Rakstnieks un zinātnes funkcionārs Jānis Stradiņš ir publiski apspriežama persona, bet viņa priekšnieks Juris Pelčers plašākai publikai nav zināms. Kā jau rakstīju, Pelčers bija mans komunālā dzīvokļa kaimiņš no 60-tajiem līdz 80-tajiem gadiem.
Padomju inteliģences sadzīves ainiņas
60-to gadu beigās tuvojos 10 gadu vecumam, kad bērns sāk jēgpilni apzināties notikumus. Šajā laikā katru jaungada nakti kļuvu par liecinieku nedaudz dīvainai norisei. Ap pusnakti pie Pelčera ieradās Stradiņš ar apsveikumiem jaunajā gadā. Sveikšana ilga apmēram 15 minūtes. Šajā laikā Stradiņš klanījās un sev raksturīgajā spalgi skaļajā balsī kaut ko vēstīja. Norise atgādināja rituālu, un precīzi atkārtojās katru gadu.
Mana māte bija Stradiņa kursa biedrene augstskolā. Viņam droši vien pat prātā neienāca, ka varētu apsveikt arī manu māti, ja reiz atnācis. Viņa tikai pasmējās, turpretim Pelčers bija gluži kā spārnos. Stradiņš jau tad bija ievērojama persona, pateicoties savam tēvam Paulam Stradiņam, slavenajam ķirurgam.
No bērnības esmu vērojis sistēmas cilvēkus ar lielu interesi. Kāds velns viņus dīda? Ko viņi saņem pretī, kad pārdod dvēseli? Naudu, paiku, karjeru, sievietes, žiguli, dzīvokli, vasarnīcu. Juris Pelčers bija viens no izcilākajiem eksemplāriem, ko man izdevies novērot tuvumā. Manekena paskats, Holivudas zvaigznes cienīga izturēšanās, bez pārmērīga intelekta un kaitīgiem ieradumiem. Tādus sistēma liek front office pozīcijās, lai veidotu imidžu. Pēc viņa sievas izturēšanās, nojautu, ka viņam bija viena vājība, kas saistīta ar pielaidi vieglas uzvedības dāmām.
Padomju sistēmas cilvēka saņemtie labumi veidoja diezgan precīzi noteiktu komplektu. Inteliģentiem, bez iepriekš minētā, pienācās arī zinātniskais grāds, bet savs dzīvoklis reizēm izpalika. Tos bieži izmintināja komunālos dzīvokļos. Nenormālie dzīves apstākļi veicināja psiholoģisko spriedzi un kropļoja bērnu raksturu. Tas viss veicināja savstarpējo nepatiku un ziņošanu vienam par otru. Tieši to arī centās panākt.
Svarīgi ir saprast, ka sistēmas cilvēka pēcnācēji arī pieder sistēmai. Dzīves laikā uzkrāto pieredzi nodod pēcnācējiem, kuriem karjera nav jāsāk no zemākā pakāpiena. Parasti viņi nesāk ar nelietībām un noziegumiem, kā viņu senči. Tie ir uzņēmuši zināmu augstumu, un pēcnācēji diezgan komfortabli var uzsākt uzņēmējdarbību vai veidot karjeru, izmantojot esošos sakarus un protekciju.
Taču no viņiem prasa piedalīšanos tajos (aktīvajos) pasākumos, kur tiem ir neaizstājamas zināšanas un pieredze. Mūsu gadījumā, Jura Pelčera dēla Ginta Pelčera (attēlā) vārds uzpeldēja tajā laikā, kad biju spiests aizbraukt, jo tiku padzīts no Latvijas. Par to turpmākajā izklāstā.
Nobeidzot tēmu par Jāni Stradiņu, nedaudz par viņa dēliem Paulu un/vai Pēteri. Tieši neatceros, ar kuru no viņiem iznāca tikties pāris reizes Maskavā, kur studējām vienlaicīgi. Ar viņiem bija grūti komunicēt. Atceros, ka nez kāpēc sarunās pieminēja Pelčeru, un tas notika diezgan nievājošos toņos. Skaidrs, ka šī attieksme nāca no tēva, un izskatījās pēc dziļas nepatikas, ko kalps jūt pret savu saimnieku.
Gatavošanās bēgšanai
Ap 2001. gadu kļuva skaidrs, ka Latvijā man nav ko darīt. Čeka kontrolēja katru manu soli. Biju izolēts no savu paziņu loka, un atlaists no ikviena darba, ko mēģināju strādāt. Šādos apstākļos nebija iespējams veidot attiecības ar sievietēm, un tā vietā man piegādāja prostitūtas. Mani ienākumi veidojās no darbiņiem, ko man pēc saviem ieskatiem piegādāja aizkadra čekisti. Sāku darboties kā kvalitātes sistēmu konsultants uzņēmumos.
Radās doma par došanos prom no Latvijas. Tas nav vienkārši, kad jau krietni pāri 40 gadiem. Pratu dažus celtniecības darbus, tomēr nebija pārliecība, ka spēšu nopelnīt iztiku ar tiem. Sāku sevi radināt pie disciplīnas, atmetu kaitīgos ieradumus, pumpēju muskuļus. Pa vakariem braucu uz vasarnīcu un saviem spēkiem izbūvēju kanalizācijas sistēmu. Pats raku, masīju javu un betonēju, liku trubas, ar vārdu sakot, radināju sevi pie fiziska darba zem klajas debess. Iegādājos līzingā jaunu automašīnu, jo biju iecerējis saglabāt personisko mobilitāti ārpus Latvijas.
Varētu jautāt – kāpēc nebraucu prom uzreiz? Puslegāli tas bija iespējams jau 90-os gados, kad cilvēki brauca uz Eiropu un Ameriku, bet turienes varas iestādes skatījās caur pirkstiem. Problēma tā, ka manā gadījumā neviens caur pirkstiem neskatītos. Tajā laikā čeka jau bija pilnībā integrējusies Rietumu attiecīgajās struktūrās. Par mani tiktu nekavējoties ziņots uz turieni, un jebkādi mani puslegālie mēģinājumi tiktu pārtraukti ar neprognozējamām sekām. Labākajā gadījumā es saņemtu to pašu s-du, ko Latvijā, tikai citā iesaiņojumā.
Rezultātā varēju doties prom tikai 2004.gada novembra beigās, kad tas bija 100% legāli. Arī tad par mani tika ziņots, pat vēl vairāk, man organizēja pavadīšanu un uzņemšanu, tomēr neko lielu padarīt nevarēja. Pirms bēgšanas apraksta īsumā pastāstīšu par tiem apstākļiem, kas pie tās noveda.
Kvalitātes konsultants
Vai jūs zināt, kas ir kvalitātes sistēma? Vienkāršoti runājot, tas ir priekšraksts, kā pareizi jāvada uzņēmums vai iestāde. Citiem vārdiem sakot, prasības, kas attiecas uz darāmo darbu, apkārtējo vidi, darba drošību un vēl daudz ko. Realitātē kvalitātes sistēmu izstrāde bija noteikta daudzuma papīru sarakstīšana. Tipisks latviešu bizness, kas līdzinājās ierēdņu darbam.
Tas bija 2000.gadu sākumā, konsultanta darbiņus saņēmu no divām firmiņām. Viena no tām bija Personāla sertifikācijas institūts, ko vadīja karjeras cilvēks Edmunds Beļskis. Viņš vēlāk nokļuva lielu uzņēmumu vadībā, tādu kā Latvijas valsts meži un LVRTC. Otra bija Jāņa Boles BSM konsultanti, kas bija daļa ģimenes biznesa sistēmā, ko veidoja viņa brālis Kārlis, tirgojot Škodas, un māsa (?) Signe augstos iekšlietu amatos. Pēdējo esmu tikai dzirdējis pieminam, un nekādas darīšanas ar viņu man nav bijis.
Boles ģimenes bizness jāpiemin vairāku iemeslu dēļ. Kaut vai tāpēc, ka minētā trijotne veidoja efektīvu naudas sūkni, ar visiem nepieciešamajiem komponentiem. Nojaušu, ka tur ir vēl viena tēma, varbūt pati galvenā. Tomēr neesmu pārliecināts, tāpēc neteikšu. Esmu šajā vidē saticis vienu otru, kas varētu būt čekas cilvēks, bet nekas īpašs tas nav.
Ģimene ir no Ādažiem, un čekas kartotēkā figurē kāds Mārtiņš Bole no Ādažiem. Viņš savervēts 1944.gada beigās Rīgas bandītisma apkarošanas nodaļā. Nu jau cits gadsimts, bet aura ģimeni nav pametusi.
No Boles saņemtie projekti
Pastāv uzskats, ka konsultāciju bizness ir sava veida rekets. 90-os gados nāca bandīts un prasīja naudu, bet tagad nāk solīds konsultants uzvalkā un šlipsē. Ieradies uzņēmumā, viņš kritiski nopēta telpu, paskatās griestos, paosta gaisu un saka – mjā, veči, jums ar steigu jāievieš ISO-9001 standarts.
Projektus gādāja Beļskis un Bole, tāpēc īsti nezinu, kā tas notika. Viņi mani norīkoja uz tiem uzņēmumiem, ar kuriem bija panākta vienošanās. Tad es tur ierados un ķēros pie izpētes un papīru rakstīšanas. Pastāstīšu par 2 projektiem, bet vispirms maza atkāpe par manu motivāciju.
Varētu jautāt, kāpēc es negribēju strādāt konsultanta darbu Latvijā? Bija taču kaut kāda specialitāte, vidēji ienākumi, ar kuriem varētu dzīvot vienā mierā. Problēma tā, ka dzīvot vienā mierā man neviens neļautu. Saņemtie darbiņi bija labvēlības izpausme, kas varēja beigties jebkurā brīdī. Piemēram, kad nopirku automašīnu līzingā, nācās ieķīlāt dzīvokli. Pēc kāda laika man pārtrauca dot darbu, līdz sāku nervozēt, bet Bole sāka ņirgt – varbūt tev dzīvokli atņemt? Nu labi, būs jauns projekts, tev taču līzings jāmaksā.
Pārējie konsultanti bija savējie, un saņēma būtisku informāciju par projektiem. Turpretim man nekādas informācijas nebija, un projektos varēju strādāt tikai formāli. Pavisam man bija kādi 20 projekti, pārsvarā tādi, kur strādāju viens. Īsi sakot, lai paliktu Latvijā un dzīvotu vienā mierā, bija jākļūst par savējo.
Lai būtu skaidrs, ko nozīmē kļūt par savējo, īsi par Kalsnavas spirta rūpnīcu. Mani tur norīkoja, kad kārtējās bandītu razborkas rezultātā rūpnīcā kaut kas nomainījās. Acīmredzot, jaunie īpašnieki domāja ko darīt, jo bija vajadzīga vienkāršota tehnoloģiskā shēma un vadības sistēmas apraksts. Šajā laikā manā tuvumā parādījās Arnolds Babris un vaikstīja grimases. Viņš varēja būt viens no īstajiem rūpnīcas saimniekiem. Ja man ar viņu vajadzēja runāt, tad to vajadzēja pateikt skaidri un gaiši. Cik zināms, Babris Latvijā pārstāv kādas krievu kriminālās autoritātes intereses.
Otrs projekts, ko varētu pieminēt, bija no Boles saņemtais darbs Maskavā. Tas bija 2002. vai 2003. gads, kad nokļuvu kādā uzkopšanas firmā, kas atradās pašā Maskavas centrā. Kāpēc mani uz turieni sūtīja? Tagad, pārdomājot variantus, iemesls varētu būt mana atteikšanās pakļauties sistēmai Rīgā. Acīmredzot, nolēma, ka krievi man būs lielākas autoritātes. Esmu beidzis Maskavas universitāti, un tādam pieņēmumam ir loģisks pamats.
Saņēmu šo darbu ar entuziasmu, kam nebija nekāda sakara ar vēlmi strādāt Krievijā, pārvākties uz turieni, vai vēl kaut kādu racionālu iemeslu dēļ. Nebiju tur bijis kādus 18 gadus, un vēlējos atkal nokļūt pilsētā, kas mani vienmēr valdzinājusi. Tur pagāja tas periods manā jaunībā, kad noformējas raksturs un pasaules uzskats. Varbūt kaut kad uzrakstīšu par to tuvāk.
Sagaidīšana Maskavā bija diezgan vēsa, varētu pat teikt, nedaudz nicinoša. Tam bija savs pamats, tomēr man lika manīt, ka varu izmantot izdevību tikt uz augšu. Nebija tā, ka mani centās par katru cenu savervēt. Lika manīt, ka, ja vēlos palikt Maskavā, tad tāda iespēja man ir.
Toreiz to sapratu lielos vilcienos, tomēr ne līdz galam. Biju iedomājies, ka varēšu braukāt uz Maskavu, izveidot mazu biznesu, varbūt ar laiku kaut ko nopelnīt. Tomēr, nenoskaidroto attiecību dēļ, produktīva darbība Maskavas uzņēmumā nebija iespējama.
Kad mani cenšas piespiest kaut ko darīt, nepaskaidrojot, ko tieši no manis sagaida, iestājas pretreakcija. Drīz vispār pārstāju ierasties darbā, bet stabili enkurojos kādā no daudzajiem Maskavas centra alus dārziem un gremdējos atmiņās. Tā arī viss beidzās ar nulles rezultātu.
Novērtē šo rakstu: