Deklarējam sevi un ceļam sabiedrību, 1. daļa

Jaunās sabiedrības būtība ir izskaidrota pietiekoši, tomēr komentāros izskan pamatots jautājums. Nu labi, bet ar ko sāksim? Konkrēti ko es varu darīt, lai uzsāktu mērķtiecīgu rīcību? Vai iet uz ielas ar plakātiem, vai rakstīt lūgumrakstus Saeimai vai prezidentam, vākt parakstus, vēlēt jaunus politiķus? Šeit ir labs komentārs , vai tiešām mums jārīko sacelšanās?

Francijas un Grieķijas piemēri ar masu protestiem ielās nav labākais piemērs mērķtiecīgai rīcībai. Arī aizkulišu režisori nav vajadzīgi, un turpmāk nebūs pieejami. Citiem vārdiem sakot, no lugas (iestudējuma) autora viedokļa mizanscēna (mise en scène) zaudē šarmu (charme), tas ir – burvību. Attiecīgā situācija ir pamatīgi iztirzāta Sarunās daļā Projekti – Dzeltenās Vestes .

Tāpēc iešanu ielās varētu ierobežot un aizstāt ar mērķtiecīgu un tiesiski nevainojamu, cilvēka pašapziņā balstītu rīcību. Šeit un turpmāk aplūkosim kā panākt vēlamās izmaiņas Latvijā vai citā valstī, izvēlot jaunu vadību un nodibinot tādu sabiedrību, kas darbojas cilvēku interesēs.

Pirmkārt, visiem tiem, kuri sevi apzinās par dzīviem cilvēkiem, ir jānāk klajā ar attiecīgu apliecinājumu. Tas vajadzīgs, lai sāktu veidot attiecības ar esošo varu, jo dzīvam cilvēkam šādu attiecību nav. Kā piemēru var izmantot manu cilvēka apliecinājumu formā RB-04.

Otrkārt, jādod esošajai varai (pagaidu) mandāts, saskaņā ar kuru tā ir tiesīga darboties dzīva cilvēka vārdā, parstāvot intereses un nenodarot zaudējumus un cita veida kaitējumu cilvēkam. Mandāts ir jādod tāpēc, ka jaunas sabiedrības veidošana ir pakāpenisks process, kas aizņem laiku. Tāpēc nav saprātīgi pārtraukt esošās sabiedriskās attiecības, atteikties no dokumentiem, deklarēt jaunu naudu un izraisīt konfliktus. Piemērs varētu būt manis izdotais mandāts formā RB-05.

Treškārt, jāieceļ atbilstoši motivēts un pilnvarots (valsts) vadītājs. Ja cilvēks pats vēlas kļūt par vadītāju, tad jāformulē un jāpaziņo sava vadības pozīcija, aicinot citus cilvēkus deleģēt tiesības. Piemēram, es iepriekš izvirzīju savu kandidatūru Latvijas prezidenta amatam, formulējot savu pozīciju prezidenta programmā. Tāpēc es savas tiesības (pagaidām) nevienam nenododu. Tomēr piemēram var noderēt tiesību deleģēšana formā RB-06.

Šajā rakstā aplūkosim cilvēka apliecinājumu RB-04. Internetā atrodams milzums materiālu par šo tēmu, sākot ar lietderīgu informāciju un beidzot ar klajām muļķībām, putrošanu un aicinājumiem uz radikālām nepārdomātām rīcībām. Tāpēc lūkosim dot norādes uz visiem materiāliem, paņemt noderīgo, un ļaut lasītājam pašam lemt, kas der un kas nē.

* * *

Apliecinājums sākas ar dzimšanas faktu. Esmu piedzimis dzīvs, un tas ir pietiekoši svarīgs notikums, lai aplūkotu tuvāk. Kas to apliecina? To apliecina mediciniskā personāla izdarīta liecība vai ieraksts medicīniskās iestādes žurnālos vai citos pierakstos. Vēlāk valsts iestādes par dzimšanas faktu izdod dzimšanas apliecību, ko cenšas mums iesmērēt kā pirmo “personu apliecinošo dokumentu”.

Dzimšanas apliecība pēc būtības ir vērtspapīrs, kas apliecina jauna vērtību radītāja un tērētāja parādīšanos. Vērtspapīra turētājs ir valsts, kas šādā veidā apliecina savas tiesības uz jauno “sistēmas darbinātāju, enerģijas avotu, bateriju ..”. Valsts varētu tirgot dzimšanas apliecības biržā, ja vēlētos. Bāzes aktīvs ir “persona”, kuras viedoklis un vēlmes nevienu neinteresē.

Ir daudz iemeslu, kamdēļ sevi jāapliecina par dzīvu cilvēku. Bieži piemin “Cestui Que Vie” aktu, ko varētu tulkot kā “Šīs dzīves” aktu. To esot izdevis Londonas karaļnams 1666. gadā. Ideja tāda, ka visus cilvēkus izskata par mirušiem, ja vien tie nav sevi apliecinājuši par dzīviem. Dabiski, ka mirušajiem nav tiesību, to īpašumus un naudu pievāc .. Pēc būtības, akts uz mums kā dzīviem cilvēkiem neattiecas. Tomēr būtu vērts ar to iepazīties, lai izprastu problēmas būtību, krāpšanas shēmas un mērogu. Ir labs raksts ar piemēriem jēdzienu aizstāšanā un vārdu spēlēm, diemžēl tikai angļu valodā.

Dzīva cilvēka apliecinājums iestājas pret mēģinājumiem identificēt cilvēku ar mašīnu, iekārtu, programmējamu vergu un līdzīgi. Brīvā griba un tiesības nav ierobežojamas un aizstājamas programmējamām iekārtām, kas darbojas neatkarīgi no cilvēka. Galējs piemērs ir cilvēku “čipēšana”, bet sākums jau redzams biometrisko dokumentu ieviešanā, ko lasa ar mašīnas palīdzību.

Mašīnlasāmā lapa pasē daudz neatšķiras no koda, kas uznests uz ķermeņa. Biometrija ir pamatā totālai izsekošanai, slēptai uzvedības vērtēšanai, aizmuguriskai sodu uzlikšanai un sociālā statusa izmainīšanai ..

No esošajiem dokumentiem nav jāatsakās, bet tie jāizmanto labuma gūšanai. Nav pieļaujama situācija, kad cilvēka vārdu identificē ar izstrādājuma nosaukumu, dzimšanas dienu ar izgatavošanas datumu, cilvēku pašu – ar “personu”, bet pasi – ar izstrādājuma (kā auto) tehnisko pasi.

Viskrasāk šāda veida pretrunas izpaužas tiesās, kas vairāk atgādina kaķa (tiesnesis) spēles ar peli (apsūdzētais). Pēdējais ir beztiesiska “persona” vai “pilsonis”, bet tiesnesis uzstājas no augstākas pozīcijas. Efektu pastiprina paaugstinātais sēdeklis, dīvainais apģērbs, ķēdes .. Normālā sabiedrībā cilvēku tiesā cilvēki. Īsta noziedznieka izredzes izvairīties no atbilstoša soda ir tuvas nullei.

Mūsu problēma ir tā, ka no bērnības esam radināti truli pakļauties prasībām. Nemanot esam kļuvuši uzraugi paši sev, un identificējam sevi kā “personu”. Pat esošajā likumdošanā mums pieder tiesības galvenokārt kā cilvēkiem, bet “personām” ir milzums pienākumu. Tomēr arī no “personas” nevajag atteikties, bet uzstāties kā dibinātājam un labuma guvējam. Par to nākamajā rakstā.

Pilna informācija vienmēr pieejama vietā https://societyandnature.org/sarunas/

Iesaki šo rakstu :
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Novērtē šo rakstu:

1 0

Pievienot komentāru