Kārtējās provokācijas, 2. daļa
17 Mar 2020 | Autors: RB | Komentējiet
Iepriekš rakstīju , ka mani atlaiž no jebkura darba ko mēģinu strādāt. Cilvēki reizēm netic un jautā, kā tas var būt. Tas notiek, radot neciešamus darba apstākļus, rīkojot provokācijas darbā, iedarbojoties uz priekšniekiem un līdzīgi. Šo nelietību pasūtītāji ir zemākas radības, kas savu pašapziņu pacelt var tikai mēģinot pazemot cilvēkus. Man jebkurš lietderīgs darbs ir cienījams, un fizisks mūrnieka darbs mani nepazemo. Tāpēc patlaban notiek mēģinājumi atņemt man arī to, jau 4 mēnešus esmu bez ierastajiem pasūtījumiem.
Rakstīt par kārtējām provokācijām pamudināja vietējās čekas kārtējais mēģinājums padarīt mani atkarīgu. Celtniecībā ir viegli radīt situācijas, kad darba veicējs (strādnieks, apakšuzņēmējs) nokļūst pilnīgā atkarībā no uzņēmēja. Tas var nemaksāt darba veicējam, liekot tam turpināt darbu ar solījumiem, ka samaksās .. tā var turpināt, kamēr viss darbs paveikts. Tad darba veicēju vienkārši pasūta .., bet ja tas iebilst, uzsūta bandītus vai inspektorus. Shēmu ir daudz, tāpēc aprakstīšu gadījumu, kas man ir svaigā pieredzē, varbūt kādam noderēs.
Februāra sākumā man piezvanīja kāds akmeņu mūrnieks no Ziemeļīrijas. Viņš piedāvāja man startēt kā apakšuzņēmējam lielā projektā Stonehaven pilsētā, kas atrodas netālu no manas dzīves vietas. Veicamais darbs un samaksa mani apmierināja. Kad jautāju par viņa paša pieredzi, viņš atsūtīja foto ar saviem mūriem Edinburgas centrā, kas bija izcils darbs.
Aizsūtīju viņam savus datus, kas nepieciešami lai noformētu mani pie galvenā uzņēmēja. Sāku uzdot jautājumus. Vai viņš man dos kādu rakstisku līgumu? Nē, mums būs tikai vienošanās par cenu. Vai viņš pats startē projektā kā uzņēmums? Jā, šī esot viņa firma https://beta.companieshouse.gov.uk/company/NI624896 , bet viņš pats esot projektā apakšuzņēmējs. Izteiksmes veids kļuva neiecietīgs, it kā es uzdotu par daudz jautājumu. Nekādas rakstiskas vienošanās mums nebūs, izņemot e-pasta saraksti.
Ar šādiem nosacījumiem manas izredzes saņemt samaksu par veikto darbu ir vienādas ar nulli. Provokācijai ir psiholoģisks raksturs. Esot bez darba, man būtu ļoti jāgrib strādāt, un pretēji loģikai jābāž galva cilpā.
E-pasta sarakste nav pierādījums, ka esmu vienojies ar iepriekš minēto personu vai uzņēmumu. Ar galveno uzņēmēju man vispār nav nekāda sakara. Tam es esmu tikai bildīte celtniecības kvalifikācijas kartiņā un nodokļu reģistrācijas numurs. Manis iesniegtās darba izpildes lapas iet pa tiešo miskastē. Ja man pietiktu resursu lai iesniegtu tiesā, tad pret ko iesniegt? Ziemeļīru mūrniekam ar minēto firmiņu pierādāma sakara nav, jo tur figurē tikai direktors. Tas droši vien ir kāds Londonderijas krogu iemītnieks, turklāt Īrijas pilsonis, bet uzņēmuma reģistrācijas adrese ir zaļā pļavā. Tam nav ne telefona, ne darbinieku, ne mājaslapas .. Šo provokāciju ignorēju, protams.
* * *
Atbildēs Aelitai pieminējām neparastas darbības, kas raisa neizpratni, nemieru, pārsteigumu, bailes .. Tie var būt anonīmi telefona zvani (klasika), vai arī zvani no bankas, telefona kompānijas ar prasību nosaukt savus personiskos datus .. Tie var būt starpgadījumi uz ielas, veikalā, birojā, vai arī satiksmes starpgadījumi. Pastāstīšu par kādu no tiem.
Sagadījās tā, ka tas notika dažas dienas pēc tam, kad biju pamatīgi aprakstījis Jakova Kedmi izteicienus attiecībā uz Latviju https://tautastribunals.eu/?p=50924 . Interesanti, ka lielākā daļa materiālu ar izteicieniem ir aizvākti no bb.lv, bet paša Kedmi tonis izteicienos par Latviju ir kļuvis civilizētāks.
Rakstu LRTT publicēja 2019. gada 12. jūnijā, bet 15. jūnijā notika tāds incidents. Sestdienas vakarā braucot mājās no ciemiem, mums uz lielceļa piesējās vieglā automašīna, kas centās mūs nobīdīt malā. Mašīna brauca pa blakus joslu, tajā esošie cilvēki rādīja mums kaut kādu apliecību, un ar zīmēm centās parādīt, lai braucam malā. Protams, ka ignorējām viņus, un nākamajā dienā uzrakstīju vēstuli policijai http://societyandnature.org/2019-06-16-police.jpg .
Šīs provokācijas mērķis ir parādīt, ka manām rīcībām tiek sekots, un jebkurā brīdī var sagaidīt uzbrukumu. Policija par to neko neteiks, bet ja publicēšu mēdijos (kā patlaban), tad būs gatavi vairāki ticami attaisnojumi uzbrucēju rīcībai. Līdzīgi kā par helikopteriem. Piemēram, tā bija kaut kāda neighbourhood watch patruļa, kuriem mūsu auto likās aizdomīgs .. Tomēr ākstīties uz ceļa Lielbritānijā nav pieņemts, it sevišķi uz 2 joslu šosejas un it sevišķi novērošanas kameru priekšā. To var atļauties tikai tie, kuriem ir attiecīgas pilnvaras.
* * *
Ikviens ir lasījis kriminālromānus un zina ka noziedzniekiem ir savs “rokraksts”. Man tas ir pazīstams jau no padomju laikiem, kad huligāni piesējās uz ielas un transporta līdzekļos. Vēlāk deviņdesmitajos gados sākās bandītu uzbrukumi manam dzīvoklim. Patlaban Lielbritānijā uzbrukumu rokraksts ir saglabājies visās detaļās. Rodas iespaids, ka tie paši čekas operi vēl ir saglabājušies un organizē provokācijas arī pašreiz. Par to turpinājumā, kas sekos.
Novērtē šo rakstu: