Īsi par Latvijas Centrālo padomi (LCP), 2. daļa
17 Sep 2023 | Autors: RB | Komentējiet
1944. gadā Latvijai pāri dzina komunistisko padomju armiju, kas nodibināja savu varu. Kas tā bija par varu? Skaidrs, ka tā nebija “padomju” vara, ar ko saprotam cilvēku izvēlētu pārstāvju (deputātu) padomes. Tā nebija arī “komunistu” vara. Komunisms ir sadomāta masu ideoloģija ar sabiedriskajiem atribūtiem, ko piekabināja kā attaisnojumu 1917. gada ebreju veiktajam apvērsumam Krievijā.
Lai nu kā, šī vara pastāv Latvijā arī patlaban. Varu var padzīt tikai ar varu, bet līdz šim tas nav izdarīts. Formāli neatkarīgās Latvijas Republikas (LR) nodibināšana bija tikai sabiedrības restarts. To veica esošā vara, izmantojot iekšējos resursus un LCP metodiku. Droši vien varnešiem iepatikās memorandi un citi papīri ar sabiedrības elites parakstiem, kvēlas runas, demonstrācijas, palīgā saucieni un līdzīgi nevarības apliecinājumi.
LCP metodiku varētu dēvēt par programmētu neveiksmi. Sabiedrību palaiž pa LCP sliedēm, ļauj sasniegt mērķus un ieviest jaunus atribūtus. Tie ir – daudzpartiju sistēma, demokrātiskas vēlēšanas, brīva uzņēmējdarbība, dalība ES un NATO u.c. Būtība ir tā, ka esošā (vecā) vara saglabājas kā patiesā labuma guvējs no jaunajiem atribūtiem.
* * *
1944. un 1945. gadā krievu armijai sekoja čekisti, kuri tad arī ielika pamatus esošajai sabiedrībai. Tā tapa Latvijas PSR (LPSR), ko vēlāk pārveidoja par LR. Ikviens, kam bija saistība ar pirmskara un vācu varu, gāja cauri filtram. Tā bija traģēdija pati par sevi. Čekisti varēja cilvēku iznīcināt, ieslodzīt, izsūtīt un nogalināt, vadoties pēc kaut kādiem, tikai viņiem pašiem zināmiem apsvērumiem.
Droši vien, viņi rīkojās ar īpašu pacēlumu, pildot gandrīz vai bībelisku misiju. Tā sakot, atdalot avis no āžiem. Protams, tas tika darīts slepenībā, bet rezultāts ir zināms katram no personiskās pieredzes. Mēģināšu vērst uzmanību uz zināmiem faktiem un personām. Sabiedrības lielākie noslēpumi ir paslēpti pašā redzamākajā vietā.
Viena no atslēgas personām, kas būtu pētāma, ir Latvijas ebreju dievinātais
Ģenerālis Filips Bobkovs
Viens no visu laiku redzamākajiem čekistiem kara gaitas sāka agrā jaunībā, bet beidza 1945. gadā Kurzemes katla blokādē. Viņš nekavējoties tika nosūtīts mācīties uz Ļeņingradas Smerš pretizlūkošanas skolu. Acīmredzot, 20 gadus vecais jauneklis bija guvis labu pieredzi darbā ar cilvēkiem, piedaloties Kurzemes katlā esošo armijas daļu likvidēšanā.
Bobkova specialitāte bija pretizlūkošana, viņš ieņēma vadošus amatus Lubjankas 2. pārvaldē. Taču varas zenītā viņš nokļuva kā 5. pārvaldes priekšnieks laikā no 1969. līdz1983. gadam. Šo pārvaldi pieticīgi dēvēja par “ideoloģisko”, un tā kļuva pazīstama ar disidentu tramdīšanu, “samizdata” aizliegšanu un līdzīgām riebeklībām. Tomēr, ņemot vērā visaptverošos inteliģentu vervēšanas mērogus, 5. pārvaldi varētu saukt par sabiedrības vadības, ietekmēšanas, spaidīšanas un virzīšanas orgānu.
Starp citu, kurš vadīja LPSR čekas 5. pārvaldi?
Filips Bobkovs bija Jurija Andropova satelīts. 60-to gadu beigās Gromiko, Andropovs un Bobkovs panāca, ka ebrejiem atkaļ ļāva izbraukt uz “Izraēlu”. Ebreji pārsvarā vēlējās nokļūt Eiropā vai Amerikā, tomēr lielākā daļa emigrantu tiešām esot nonākuši “apsolītajā zemē”, nabadziņi.
80-to gadu sākumā Andropovs gatavoja perestroiku. Acīmredzot, būdams PSRS vadībā viņš varēja panākt vajadzīgās norunas ar Rietumiem. Tika novākti patriotiski noskaņotie un spējīgie PSKP CK līderi, lai Andropova virzītajam Gorbačovam nebūtu konkurentu. Komjaunieši brauca “praksē” uz ASV, lai saostītos ar saviem nākamajiem kolēģiem. Vārdu sakot, PSRS sabrukumu gatavoja pilnā sparā, un šajā darbā Andropovam nevarēja būt labāka palīga par Bobkovu. Restartam bija jānotiek gludi, bez liekiem konfliktiem un šaušanas.
Būdams 5. pārvaldes prekšnieka amatā, Bobkovs centās publiski kontaktēt ar savu milzīgo ganāmpulku, sākot ar akadēmiķiem un estrādes zvaigznēm, beidzot ar studentiem. Zinātne, māksla, mūzika … to visu kontrolē ebreji, no kuru labvēlības viņš bija atkarīgs. Tā bija abpusēja atkarība – visvarenais čekists varēja dot savu protekciju konkrētiem māksliniekiem. Ietekmi viņš saglabāja, un līdz mūža beigām 2019. gadā bija redzams blakus prezidentam Putinam mauzoleja tribīnē.
Lai nebūtu abstrakti, mēģināšu ilustrēt ar piemēru. Ko nozīmē būt populāram māksliniekam? Kompromiss ar sirdsapziņu? Ko redzam mēs, bet kas paliek apslēpts?
Миллионы, миллионы, миллионы сизых рож …
Alla Pugačova dzied dziesmu par sārtajām rozēm. Augstāk minētā rindiņa ar “pelēcīgajiem purniem” ir pārfrazējums, kas vairāk atbilst padomju realitātei.
Pie klavierēm Raimonds Pauls. Vai varbūt dziesmas autors? Pauls sēž pie klavierēm, kā jau tas pienākas komponistam. Tad jau viņš ir dziesmas autors, kurš gan cits? Simts miljonu “pelēcīgo purnu”, kuri dziesmu klausās vai vēro televizorā, tādas nianses ignorē. Mūsu Alla dzied, bet smalkais maestro no Pribaltikas spēlē klavieres. Kā divi balodīši, dziedātāja un komponists.
Tas varēja būt 80-to gadu sākumā, kad Pugačovas izpildītā dziesma bija absolūtā topā. Līdz ar to topā bija Raimonds Pauls. Līdz šim viņu pazina Latvijas 2 miljoni, bet tagad par viņu jūsmoja kādi 200 miljoni.
Tajā laikā studēju Maskavā, un saņēmu nepatīkamas piezīmes šajā sakarā. “Tas jūsu Pauls ir plaģiators. To dziesmu dziedāja Irānā pirms nez-cik-tur gadiem.” Nepateikts palika, ka mūs latviešus tagad uzskata par krāpniekiem. Neko darīt, toreiz izdarīja tālejošus secinājumus no mazo tautu populāro pārstāvju uzvedības.
Alla Pugačova ir neparasta parādība uz Krievijas estrādes. Viņas zvaigzne uzleca zibenīgi, kad talantīgā dziedātāja un nedaudz vulgārā sieviete ielauzās augstākajos estrādes līmeņos, izspārdot mēbeles savā ceļā. Radās iespaids, ka viņa var darīt visu ko grib, un tas tikai vairoja viņas popularitāti. Man patīk Pauls, es viņu nosēdināšu pašā vidū, un došu viņam bučas. Ko jūs man padarīsiet?
Vēl dīvaināka šķiet Pugačovas saglabāšanās publikas elka statusā pēc dziedātājas karjeras beigām, un laulības ar jauno ebreju, geju un komiķi Galkinu. Viņš pazīstams ar parodijām, kurās izsmej Krievijas un citu bijušo PSRS republiku augstāko vadību. Ne katrs komiķis to var atļauties.
Alla Pugačova bija Filipa Bobkova protežē. Viņa varēja ierasties sava visvarenā aizstāvja kabinetā Lubjankā jebkurā laikā. Kad pašam Bobkovam jautāja par viņa attiecībām ar Pugačovu, viņš atbildēja apmēram tā. “Kādam taču vajadzēja aizstāvēt jauno talantīgo dziedātāju. Citādi to saplosītu gabalos.”
Baltais Sivēns un citi
PSRS panākumus varēja gūt tikai tie, kuri bija demonstrējuši savu pakļaušanos varai. Neiet runa par vervēšanu, ziņošanu un vēl kaut ko. Bija skaidri jāparāda, ka pakļaujies ebreju radītās sistēmas prasībām, kaut vai vienreiz. Tā bija obligāta prasība, bez kuras cilvēks nebija nekas. Ikvienu varēja pilnībā ignorēt un iznīcināt, neskatoties uz to, kādā līmenī bija viņa zināšanas un spējas.
Kā piemēru mēģināsim iztēloties LPSR dziesmu svētku orgkomitejas sēdi, kaut kad 80-to gadu vidū. Piedalās koru diriģenti, kultūras funkcionāri un vēl kaut kādi atbildīgie. Noris karstas diskusijas.
Koru diriģenti cenšas uzmanīgi formulēt savu viedokli. “Ziniet, Baltais Sivēns ir skaņdarbs, kas īsti neiekļaujas dziesmu svētku repertuārā …”
Tomēr kultūras darbinieki ir nepielūdzami. “Tas nav diskutējams jautājums. Nodziediet Balto Sivēnu, un variet dziedāt latviešu dziesmas visu vakaru.”
Pie tā arī palika. Dziesmu svētku atklāšanā no Mežaparka lielās estrādes tūkstoš balsīs grandēja:
“Un piedzimst sivens balts!
Un piedzimst sivens balts!!
Pērkona gaisā!!!”
Jaunākās paaudzes lasītājiem vajadzētu paskaidrot, ka iet runa par Imanta Kalniņa dziesmu ar Imanta Ziedoņa vārdiem. Dziesma saucas “Ļeņinam”. Patiesībā tur “piedzimst zibens balts”, tobiš Ļeņins. Daudzi koristi to pārfrazēja, parādot savu attieksmi.
Novērtē šo rakstu: