Maisu zinātņu kandidāta piezīmes, 4. turpinājums

Šīs rakstu sērijas fokusā ir trīs vēlēšanu kampaņas Latvijai liktenīgajā periodā no 1989. gada līdz 1990. gadam. Galvenais ir nevis personālijas, bet apstākļi, saistītie notikumi un sekas. Pēc PSRS tautas deputātu vēlēšanām 1989. gada pavasarī tiku pabīdīts nost no turpmākajām vēlēšanu darbībām iepriekš minēto iemeslu dēļ. Tāpēc par LPSR AP un vietējo padomju vēlēšanām neko būtiski jaunu pavēstīt nevaru. Tomēr šajā laikā un vēlāk notika arī citi sabiedriski nozīmīgi notikumi.

Pārlūkojot internetu atklāju, ka visi trīs galvenie LTF vēlēšanu vadītāji Māris Steins, Guntis Beņķis un Pērs Sterniņš ir kļuvuši par Triju Zvaigžņu ordeņa (TZO) virsniekiem. Nezinu, vai termins “publiska persona” ir attiecināms uz viņiem, bet jebkurā gadījumā, tautai ir tiesības pazīt savus varoņus pēc iespējas labāk. Esmu strādājis kopā ar visiem trim vismaz pusotru gadu, un man viņu TZO virsnieku statuss izraisa jautrību. Īsumā mēģināšu aprakstīt kāpēc, lai lasītāji paši lemj, smieties vai raudāt.

Vispirms vajadzētu atbildēt uz vienu būtisku jautājumu. Vai minētie trīs virsnieki ir devuši būtisku ieguldījumu Latvijas valsts tapšanā, kāda tā ir šodien? Neapšaubāmi jā, ir devuši, viņu novērtējums no šī viedokļa varētu būt daudz augstāks. Viņi ir strādājuši mērķtiecīgi, precīzi un neatlaidīgi, realizējot praksē to valstisko ideoloģiju, ko tieši un pastarpināti noteica ideologs Mavriks Vulfsons.

Citiem vārdiem sakot, minētā trijotne pieskaitāma pie aizkulišu darboņiem, no kuriem tieši atkarīga notikumu virzība. Tādiem parasti ordeņus nedod, ja ordenis nepieciešams, tas “jāsit cauri”. Kādam nolūkam nepieciešams ordenis? Piemēram, lai paceltu savu statusu un spēju aizsargāties no “politiķu” centieniem novelt savas kļūdas un neizdarību uz darbiniekiem. Parasti deputātu kompetence ir daudz zemāka, nekā pieredzējušiem darbiniekiem, par godīgumu nerunāsim.

Tas varēja būt 90-to gadu vidū, kad Māris uzaicināja mani ierasties Saeimas kancelejā. Ja nemaldos, cita starpā viņš pieminēja savus centienus tikt pie ordeņa. Vēlāk izrādījās, ka pie ordeņiem tikuši arī Guntis un Pērs. Droši vien nosprieduši, ja jau esam atnākuši uz trenažieru zāli, tad nav jēgas staigāt apkārt tur saliktajiem muskuļu audzēšanas rīkiem.

Māri Steinu varētu raksturot kā teicamu vadītāju ar autoritāti savu darbinieku vidū. Kā lielākie trūkumi Saeimas kancelejas vadītāja amatā varētu būt tiešums viedoklī un izteicienos. Pielāgošanās ar lielām grūtībām, nespēja izdabāt vēlmēm un iegribām. Droši vien izrunāšanās dēļ Mārim ir radušās lielākās problēmas, un tas attiecas ne tikai uz darbu vien. Piemēram, latviešus Māris sauc par lopiem. Kādreiz uz Gunta aizrādījumu viņš atcirta, ka “nekā tur nav un nekad nebūs”. Tas bija teikts pirms 30 gadiem. Kā tas ir šodien?

Gunti Beņķi varētu dēvēt par visas kompānijas smadzenēm. Guntim piemita fenomenāla spēja parādīties vajadzīgajā vietā un laikā, lai dažās minūtēs ievirzītu lietas vajadzīgajā virzienā. Pēc tam viņš atkal varēja nozust un parādīties nākamajā izšķirīgajā brīdī.

Vienu tādu epizodi gribētu aprakstīt tuvāk. Tas bija 1990. gada pavasarī, kad tikko bija ievēlēta jaunā Latvijas PSR augstākā padome. Tad uz LTF vēlēšanu centru mēdza piestaigāt Jānis Kinna. Saliecis vareno augumu līkumos, viņš staigāja pakaļ Guntim. Radās iespaids, ka Kinna vēlas saņemt atbildi uz kādu būtisku jautājumu, ko varētu formulēt kā “vai tagad drīkst?”.

Reiz Guntis iekārtojās uz sarunu ar Kinnu man tieši blakus. “Bez problēmām”, teica Guntis “droši uz priekšu”. Kinna ar acīm meta zīmīgus skatienus manā virzienā, uz ko Guntis ar smaidu atteica “tas te nevienu ne…”. Kārtējo reizi lietas labā tika izmantots mana apmelojuma rezultātā iegūtā čekista slava. Šoreiz, iedrošinot kādu bailīgu tipu, lai tas varētu ķerties pie savas struktūras veidošanas, aizņemot svarīgus līmeņus Latvijas varas piramīdā.

Masonu brālības kā homoseksuālistu organizēšanās forma it kā nebūtu nosodāmas. Tomēr būtība kā vienmēr ir slepenībā. Jāslēpj ir ne tikai, maigi izsakoties, dīvainās izdarības. Runa ir par apslēptu varas mehānismu, saistībā ar kontroli pār nozīmīgiem resursiem, kas noved pie bagātības un ietekmes uzkrāšanas. Zināms, ka ebreji mīl gejus kā zosis pirms Mārtiņiem. Tāpēc tiem iedeva iztikai Latvijas (valsts) mežus, ko tie šķin uz nebēdu vēl šobaltdien.

Pērs Sterniņš bija visjaunākais no visiem, un aizrāvās ar visai radikālām ebreju idejām. Šajā sakarā ir kāda anekdote. Atnāk ebrejs pie rabīna pēc padoma. “Mans dēls aizraujas ar cionismu, ko man darīt?”. Rabīns atmet ar roku un saka “neņemiet galvā, viņa vecumā visi ar to aizraujas”.

Latvieši reizēm pārlieku cenšas apliecināt savu lojalitāti ebrejiem, cildinot arī tādus novirzienus, ko paši ebreji uzskata par kaitīgiem. Lielās, radikālās ebreju organizācijas, pimkārt Habad, tiek dibinātas no augšas ar mērķi kontrolēt lēmumu pieņemšanu un izpildi globālā mērogā. Viņi nostāda sevi augstāk par cilvēkiem, rīkojas agresīvi un veicina naidu pret ebrejiem kopumā.

Ar Pēru esam pavadījuši daudzas stundas sarunās, braukājot pa Latviju vietējo padomju vēlēšanu laikā. Esmu noklausījies viņa jūsmīgos stāstus par svarīgām tēmām, sākot ar kooperatīvu kustību un beidzot ar visaptverošas ebreju varas un pārvaldes nodibināšanu Latvijā. Vietējo padomju vēlēšanu laikā nodibinātie kontakti un struktūras vēlāk tikšot izmantotas, lai dibinātu organizāciju Latvijas mērogā. Kas tā par organizāciju, Pērs nepateica, bet viņa uzskati man visvairāk saistās ar Habad ideoloģiju.

Padomāsim abstrakti, kas nepieciešams, lai tukšā vietā izveidotu organizāciju? Pirmkārt, ir vajadzīga autoritāte. Autoritāte var būt, piemēram, populāra(s) persona(s), bet šajā gadījumā organizācija iznāks skaļa, tukša un īslaicīga. Autoritāte var būt kāda augsta valsts iestāde, kā piemēram, specdienesti. Šajā gadījumā cilvēki tiek iesaistīti pamatīgi, tas turpinās paaudzēs, un organizācija spēj dzīvot ilgāk, nekā valsts, kas to radījusi. Otrkārt, ir vajadzīgi cilvēki, kuri spēj darboties. Varētu teikt, ka treškārt, ir vajadzīga ideoloģija. Tomēr to veiksmīgi aizstāj ar autoritāti. Ideoloģiju var piekabināt vēlāk, un nomainīt pēc nepieciešamības.

1990. gadā Pērs Sterniņš kļuva par Saeimas kancelejas pašvaldību nodaļas vadītāju, un šajā amatā atradās apmēram pāris gadus. Pa vidu bija barikādes un augusta pučs. Nešaubos, ka šajos notikumos viņš sevi parādīja kā aktīvu organizātoru un guva atbilstošu publicitāti. Tomēr manuprāt, viņa galvenā misija šajā laikā bija iepriekš minētās organizācijas izveidošana. Autoritāte bija Saeimas apliecība kabatā, bet cilvēki jau bija izraudzīti vēlēšanu gaitā.

Vai man ir taisnība, lai spriež tie, kuru rīcībā ir objektīva informācija un fakti. Par labu manai versijai liecina arī fakts, ka 1992. gadā Rīgā ieradās rebes Šneiersona emisāri, un Habad oficiāli noformējās kā organizācija Latvijā. Līdz ar to organizēšanās periods bija noslēdzies, un habadņiks – entuziasts no Saeimas nozuda. Pēra spožā karjera liecina, ka viņa darbošanās ir novērtēta, un viņam būs ticis arī augstā līmeņa odobrjams. Vēlāk viņš kļuva par ministra vietnieku, un patlaban ir miljonārs.

Domāju, ka Pērs un Guntis, augstajos Saeimas amatos esot, būs ļāvušies kārdinājumam un savervējuši arī dažu lētticīgu latviešu mīlīti. Tā gan nevarētu būt liela mēroga parādība. Ja nu tomēr ir kāds, kurš sadarbojas ar Pēru Sterniņu vai Gunti Beņķi, sūtiet viņus ellē nekavējoties. Tur viņiem ir īstā vieta. Pretējā gadījumā jums var rasties tādas problēmas, ka pietiks visai dzīvei un nākamajām paaudzēm.


Novērtē šo rakstu:

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *