Spiegu stāstiņi, ievads

Vai beidzot ir skaidrs, ka visu mūsdienu sabiedrību vada no viena centra? Tas attiecas uz visām valstīm, ieskaitot tās, kas savstarprēji karo. Tas attiecas uz ekonomikas varām, kas konkurē. Tas attiecas uz vienoto monetāro sistēmu, kur valstu valūtas ir atvasinātas no vienas valūtas. Tas attiecas arī uz vienoto informācijas sistēmu internetu ar vienotiem lietošanas noteikumiem.

Nesen pieredzētā “pandēmija” uzskatāmi demonstrēja, kā sistēma darbojas. Visas valdības izpildīja centra rīkojumus vienlaicīgi un bez ierunām.

Iecerēto stāstiņu mērķis ir parādīt sistēmas darbību ar piemēriem no manas pieredzes Latvijā. Tās būs personiskas atmiņas, kas sniedzas līdz 40 gadu veciem notikumiem un senāk. Svarīgi saprast, kā sistēma attīstās. Šodienas iekārtas un darbojošos personu saknes ir PSRS laikos un iepriekš. Taču būtība nemainās attiecībā uz mērķiem un metodēm. Tie paliek nemainīgi jau 100 vai pat 200 gadus un ilgāk.

Tas būs reālu notikumu apraksts ar reālām personām un norādēm uz laiku. Tomēr mans mērķis nav sniegt kaut kādu sistemātisku materiālu, kas attiecas uz Latvijas jaunāko laiku vēsturi. Gluži pretēji, es uzskatu, ka Latvijas vēsture nav tik nozīmīga, lai tai pievērstu lielu uzmanību.

Norises Latvijā sastāda niecīgu daļu no virzības kopējā plānā. Šo lielo plānu veido vienkāršas likumsakarības, uz kurām esmu devis norādes iepriekš. To darīšu arī turpmāk, jo tas nepieciešams ikvienam, lai saprastu savu vietu mainīgajā pasaulē.

Cilvēka tapšana par programmējamu mērkaķi

Cilvēki dzīvo melu okeāna pašā dibenā. Turklāt uz viņiem spiež visa ekonomiskā un politiski – administratīvi – čekistiskā piramīda. Šajos apstākļos lielākā daļa cilvēku pakļaujas, lai izdzīvotu, nodrošinātu savas ģimenes un tiktu nedaudz uz augšu. Viņi kļūst par sistēmas sastāvdaļu, uzņemoties pienākumus sistēmas uzturēšanai, kas ietver arī nepakļāvīgās cilvēku daļas iznīcināšanu.

Šāds sistēmas cilvēks pieder saimniekiem ar visu savu ģimeni, pēcnācējiem un īpašumu. Vai viņu vispār var saukt par cilvēku? Visai nosacīti, jo viņš ir iemainījis savu gribas un izvēles brīvību pret ērtībām. Griba un (garīgā) izvēles iespēja ir dāvana no radītāja, dvēseles un citām augstākām kategorijām, bet sistēmas cilvēks ir atteicies no saziņas ar tām. Saziņai cilvēkam (bija) dota sirdsapziņa, brīva jaunrade un citas iespējas.

Atsakoties no augstākajiem esības līmeņiem, sistēmas cilvēks labākajā gadījumā spēj saglabāt piederību reliģijai. Ticība kā sirdsapziņas surogāts labi noder kā kompromiss. Reliģioza persona ir prognozējama un vadāma no sistēmas viedokļa. Tajā pašā laikā šī persona saglabā cilvēciskas uzvedības elementus. Tā izpilda sistēmas doto programmu, bet ar liekulības palīdzību formāli saglabā cilvēciskās īpašības.

Tomēr, lai paceltos sabiedrības augstākajos līmeņos, sistēmai jāatdodas pilnībā. Tā rodas cilvēkveidīgie automāti, ko redzam TV ekrānos, kā veiksmīgus uzņēmējus un augstas amatpersonas. Viņi ir tie, kuri pieņem un realizē dzīvē vienotā centra rīkojumus.

“Sabiedrības krējums” ir tikai niecīga daļa no cilvēkveidīgajiem automātiem. Lielākā daļa no tiem, kuri zaudējuši cilvēciskās īpašības, ir kļuvuši par deģenerātiem, zombijiem, fantomiem, narkomāniem, noziedzniekiem, prostitūtām … Tā ir milzu armija, mērāma simtos miljonu galvu. Visu šo masu vada vienotais sistēmas centrs ar savām tiešās vadības metodēm.

Varētu jautāt – kāda ir atšķirība starp deģenerātiem un “sabiedrības krējumu”? Pareizi, nekāda, ja skatāmies pēc būtības. Protams, “krējums” ir daudz labāk situēts materiāli un spēj attiecīgi uzvesties. Šīs kategorijas organismi tiek izvēlēti tā, ka to “procesori” spēj pavilkt sabiedrības un biznesa vadības programmas. Tās viņiem instalē attiecīgajos dzīves periodos, pirms palaišanas augstajās orbitās.

Cilvēku deģenerācija

izpaužas dažādos veidos un tai ir vairākas stadijas. Par to varētu runāt daudz, bet minēšu tikai pāris piemērus.

1. Sistēmas cilvēku atvasēm mēdz būt smagas kaites un novirzes. Šai parādībai ir sarežģīti izskaidrojams pamats, kas attiecas uz dabas monādisko strukturēšanos. Tie pamatā ir lēni procesi, un var parādīties tikai paaudžu gaitā. Tomēr intuitīvi varam saprast diezgan vienkārši. Viena no tipiskām izpausmēm ir homoseksualitāte. Daba it kā dod pēcnācējam prezervatīvu un saka, lai tādus kā tu mēs vairāk neredzētu. Viņi tikai pasmejas un vairojas uz nebēdu. Tā jau ir problēma visiem cilvēkiem kā sugai.

2. Lielu daļu cilvēku varētu dēvēt par parastajiem cilvēkiem. Viņi dzīvo savas dzīves, neiedziļinoties. Viņi mīl, cieš, grēko, draudzējas, palīdz, strādā … reizēm dzer, daži smēķē u.t.t. Jautāti par būtiskiem notikumiem sabiedrībā, tie atbild ka par politiku neinteresējas, vai atkārto no TV iegūtās atziņas. Viņus viegli apmuļķot ar TV, stāstot, ka jāiet karā sargāt dzimteni.

Rezultātā viņi nokļūst armijā, kur tos nepārtrauktā straumē sūta uz mazu zemes pleķīti kaimiņzemē. Tur izrakti ierakumi, kurus perfekti piešāvusi pretinieka artilērija. Tā viņus metodiski pārstrādā līķos desmitiem tūkstošu, bet jauni papildinājumi nāk nepārtrauktā straumē. Pretinieka pusē vērojams tas pats. Varbūt ar niansēm, piemēram, tur cilvēkus nogalina aviācija.

Sistēma dara visu, lai frontē pabijušie normālā dzīvē neatgrieztos. Vai viņi nesaprot, ka dodas nāvē? Izrādās, ka saprot gluži labi, tomēr ar lopa nolemtību viņi ļaujas apkauties bariem. Kāpēc? Var taču mēģināt izvairīties no dienesta, aizbraukt uz citu valsti, paslēpties un tamlīdzīgi. Tomēr viņi to nedara, jo tas prasa piepūli, risku un patstāvīgu domāšanu. Turpretim doties nāvē kopā ar visiem ir vienkārši, pierasti un nekādu piepūli neprasa.

Kā saglabāt sevi?

Meklējiet patiesību. Jau ir teikts simts reižu, ka vajag domāt ar savu galvu, visus lēmumus attiecībā uz sevi un apkārtni pieņemt pašam, iespēju robežās. Nodarboties ar jebkura veida jaunradi, un kritiski vērtēt jebkuru informāciju. Ja izdodas realizēt kaut daļu no minētā, tad izredzes nav sliktas.

Domājoši cilvēki meklē atbildes uz jautājumiem, lai noskaidrotu patiesību. Viņi cenšas izveidot savu pasaules uzskatu, lai aizstātu melu doktrīnas, ko viņiem pasniedz jau no skolas sola. Centieni izveidot pasaules uzskatu ir sava veida jaunrade, kur milzīgajā, pretrunīgajā informācijas blāķī jāatrod patiesība. Kas ir patiesība mūsdienās? Šo jautājumu būtu vērts apskatīt tuvāk.

Zeme ir apaļa vai plakana?

Kā piemēru varētu izmantot šo anekdotisko jautājumu. Tiešām, domājošs cilvēks varētu šaubīties par to, ka mēs dzīvojam uz lodes, kas trakā ātrumā nesās cauri vakuumam kopā ar citām lodēm. Atmosfēra nez kāpēc neizplešas vakuumā, un saule atrodas 150 miljonu kilometru attālumā.

Mūsdienās zemes izliekumu var izmērīt ikviens ar vienkāršas lāzera iekārtas palīdzību. Lāzeri novieto lielas ūdenskrātuves vai ezera vienā krastā, bet uztvērēju (kameru, binokli) otrā krastā. Atkarībā no attāluma un lāzera novietojuma augstuma, staram ir jāpazūd aiz horizonta, vai jāparādās virs horizonta, ko veido ezera ūdens līmeņa izliekums. No iegūtajiem mērījumiem var izskaitļot zemes rādiusu.

Šis eksperiments ir veikts daudzkārt, un rezultāti ir tādi, ka zemes rādiuss nav 6400 km, bet varētu būt daudz lielāks. Taču zeme nav arī plakana, kaut kas pa vidu, īsti nevar saprast. Zinātnieki kritizē eksperimentu, tā sakot, gaisa turbulence virs ūdens un viļņošanās neļauj precīzi mērīt. Arī gravitācija nav visur vienāda uz zemes, ziniet. Gravitācijas konstanti līdz šim nav izdevies precīzi izmērīt, un tā ir fundamentāla problēma … tādā garā.

Tad kur mēs dzīvojam galu galā, un kas patiesībā ir zeme? Atbilde ir diezgan vienkārša. Zeme ir tieši tāda, kāda tā vislabāk atbilst mūsu priekšstatam par to. Citiem vārdiem sakot, ja cilvēka zināšanu, uzskatu un pieredzes kopums ļauj secināt, ka zeme ir apaļa, tad šis cilvēks dzīvo uz apaļas zemes. Viņam kosmonauti lido kosmosā, kur kūleņo bezsvara stāvoklī, un reizēm izkāpj pastaigāt pa mēnesi. Bet virs Antarktīdas un Arktikas ir tik briesmīgi auksts, ka tur pat lidmašīnas nelido pāri.

Būtiskais moments šajā plakanzemes stāstā ir sekojošais. Gadījumā, ja cilvēks gūst zināšanas vai pieredzi, kas liecina par pretējo, tad viņam jāspēj mainīt savus uzskatus un dzīvi. Viņš sāks dzīvot uz citas (formas) zemes. Tas arī viss, un nekādu problēmu te nav. Turpretim, ja viņš nespēs mainīt sevi, atbilstoši jaunajai realitātei vai ignorēs to, tad nokļūs smagās pretrunās. Tas var novest pie zaudējumiem un nāves.

Mūsdienās nākas pārvērtēt pamatjēdzienus, tādus, kā matērija, gravitācija, laiks … starp citu, kad nomira Dienvidāfrikas līderis Nelsons Mandela? Vai pagātne eksistē? Kas ir vēsture? Uz šiem jautājumiem es aicinu atbildēt jūs pašus.

Vēl daži interesanti jautājumi

Būtiska mūsdienu iezīme ir tā, ka patiesību nevar iestāstīt vai uzspiest. Pie tās katram jānonāk pašam. Bieži gadās, ka cilvēkiem nav stimula un motivācijas domāšanai.

Vai tiešām uz zemes ir 8 miljardi cilveku? Vai varam novērtēt patieso cilvēku skaitu uz zemes, vadoties no pārtikas un enerģijas, u.c. patēriņa? Piemēram, vai pasaulē saražoto kviešu (rīsu, gaļas vai citu produktu) daudzums atbilst cilvēku skaitam? Kur paliek pārpalikums, ja saražo vairāk, vai arī, ja cilvēku skaits ir mazāks?

Cik cilvēku katru gadu pazūd bez vēsts? Cik starp tiem jauniešu un bērnu? Vai pedofilu vajadzībām nepieciešams miljons bērnu katru gadu? Ja pazudušos izmanto pārtikai, vai iespējams slepeni pārstrādāt 10 miljonus cilvēku?

Kur regulāri uzņem nelegālos imigrantus? Kāds ir nelegālās imigrācijas apjoms pēdējos gados? Kur parādās jaunās tehnoloģijas?

Kāpēc dažās vietās okeāna paisuma un bēguma līmeņu starpība pārsniedz 10 metrus, bet citur okeāna piekrastē paisuma un bēguma nav vispār? Kāpēc polārie ledāji kūst, bet pasaules okeāna līmenis nemainās? Kāpēc, pēc naftas un gāzes atradņu izsmelšanas, nafta un gāze tur parādās atkal? Cik daudz uz zemes iegūst derīgos izrakteņus, un cik reāli patērē? Kur palicis viss zelts, ko cilvēce ieguvusi gadu tūkstošos?

Gudrais jautā, bet 10 muļķi cenšas atbildēt

Apmēram tāda ir situācija zinātnē un augstākajā izglītībā. Kad oficiālie mēdiji ziņo, ka “zinātnieki” kaut ko atklājuši, varam būt droši, ka mums cenšas iesmērēt kārtējo pasaciņu. Oficiālo zinātni par dabu, vēsturi u.c. veido patiesības sajaukums ar meliem. Tas ir saputrots tik pamatīgi, ka lielais vairums ļaužu to norij kā tableti, ieskaitot studentus. Tāpēc varas mēdijos aktīvie “zinātnieki” pēc būtības ir speciāli apmācīti ļaudis. Viņu pienākumos ietilpst cilvēku apmuļķošana, un no panākumiem šajā jomā atkarīgs viņu sabiedriskā stāvokļa augstums un materiālā labklājība.

Līdzīgi ir sabiedrības pārvaldē, kur speciāli sagatavotie ļaudis noved valstis parādos un atkarībā. Tad cilvēkus vadībā nomaina deģenerāti, pamatlīdzekļi valstij vairs nepieder, un ar iedzīvotājiem var darīt visu, kas ienāk prātā.

Kas ir mūsdienu sabiedrība?

Mēģināsim saprast sekojošo. Mēs varam saukt viens otru par politiķiem, biznesmeņiem, ministriem, ģenerāļiem, profesoriem, speciālistiem … tikmēr, kamēr rokam sev bedri. Šajā laikā mēs saņemam atlīdzību, komfortu un atzīšanu par savstarpējām nominācijām. Kad bedre izrakta, labumi pārstāj birt no spēļu automāta lodziņa, un lohotrona īpašnieks savāc vinnestu. Mūsu gadījumā tā ir dzīves vide, bet mūsu viedoklis, dzīvība un viss pārējais zaudē nozīmi.

Ja vēl nav skaidrs, mēģiniet noskaidrot, cik lielā mērā jūs kontrolējiet dzīvības uzturēšanai nepieciešamos pamatelementus? Vai mēs spējam paši sevi apgādāt ar pārtiku, ūdeni, elektrību, kurināmo, degvielu un pārējo? Vai spējam sagādāt drošu mājokli? Ja pārtrauc nepieciešamo elementu piegādi, lielākā daļa no mums nomirs dažās nedēļās. Tie nedaudzie, kuri izdzīvos, kļūs par bomžiem ar attiecīgo uzvedību, par laupītājiem, slepkavām un kanibāliem.

Kāpēc stāstiņiem tik garš ievads?

Tāpēc, ka mēs esam pārāk labās domās par sevi, bet es atkal gatavojos cilāt nepatīkamus faktus. Lai rakstītu, man ir objektīvi iemesli, bet subjektīva attieksme un pārdzīvojumi neattiecas uz lietu. Arī par pagātni runājot, jo pat PSRS laikā mēs esot bijuši gudri, progresīvi, attīstīti uz vēl nez kādi. Turpretim, tie spēki padomju sabiedrībā, ko pieņemts uzskatīt par ļaunuma iemiesojumu, ir visveiksmīgāk iekļāvušies mūsdienu vidē.

Nav nozīmes mūsu dalījumam labajos un sliktajos, kamēr mēs visi kopā darbinam politisko sistēmu. Mēs tajā esam tikai skrūvītes, sviras un atsperes, kurām savā laikā ir bijusi sava īpaša nozīme. Tās nekur nav pazudušas, un laika gaitā pārtapušas jaunos mehānismos, kas turpina strādāt saviem saimniekiem. Ir pienācis laiks, kad jārunā par daļu no tām, tas arī viss.


Novērtē šo rakstu:

You already voted!

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *