Maisu zinātņu kandidāta piezīmes, 1. turpinājums

Bariņš ebreju zem vadoņa bildes, top jauna sabiedrība. Cik reižu vēstures gaitā šī situācija jau pieredzēta?

Kad vecā iekārta vairs nespēj sekmīgi simulēt cilvēcību, to nomaina ar nomināli jaunu iekārtu. Jauno fasādi veido, izmantojot cilvēku centienus “par visu labo, pret visu ļauno”, bet ideoloģiju piemeklē atbilstoši sabiedrības vairākuma kvēlākajai vēlmei. Nez no kurienes uzrodas harizmatiski līderi. Pakāpjoties uz vecās iekārtas drupām, tie nokļūst vadībā, pie reizes likvidējot vecās iekārtas cilvēciskos sasniegumus, un ieviešot jaunas apspiešanas metodes.

Tāpēc šodienas problēmu cēloņi meklējami 80-to gadu beigu notikumos, un 90-to gadu sākumā. Man toreiz gadījās būt klāt nozīmīgās norisēs. Iepriekš sāku rakstīt par sabiedrībā mazāk zināmiem faktiem, bet turpināšu ar šī pārejas perioda epizodēm. Tieši tad notika pārveidojumi, kas izveidoja jauno sabiedrisko apziņu un attiecīgi izaudzināja jauno paaudzi.

Kas attiecas uz mani pašu, minētais periods dzīvē kļuva par vienu no galvenajiem iemesliem, kāpēc jau vairāk kā 15 gadus dzīvoju emigrācijā. Tātad mana attieksme ir visnotaļ nopietna, tomēr ceru, ka lasītāji piedos manu vaļīgo izteiksmes formu. Iedomājieties, ka esiet noskatījušies absurdu traģikomēdiju teātrī. Ja kāds jums lūgs aprakstīt redzēto, kādus izteiksmes līdzekļus jūs lietosiet?

* * *

Tautas fronti dibināja 1988. gadā emocionālā gaisotnē. Tomēr pragmatiski raugoties, kas bija LTF galvenais uzdevums? Protams, tās bija vēlēšanas, ceļš uz reālo varu. Tāpēc nekavējoties izveidoja vēlēšanu centru LTF valdes pakļautībā, lai koordinētu kandidātu izvirzīšanu ar mērķi izveidot vienotu LTF sarakstu. Tas nozīmēja nodarboties ar visu to ārprātu un cīņām, kas risinājās kandidātus izvirzot. Liekas, ka tik grandioza uzdevuma veikšanā vajadzētu piedalīties visiem LTF līderiem, kuri jau tajā laikā bija guvuši publicitāti ar masu mediju palīdzību.

Realitāte bija pavisam savādāka. Kad pirmo reizi ierados LTF vēlēšanu centrā, tur sēdēja Māris Steins viens pats. Ja ir interese kā es tur nokļuvu, labprāt pastāstīšu. Labuma no manis bija maz, jo tajā laikā biju absolūts nejēga, bez jebkādas pieredzes sabiedriskās aktivitātēs. Tāpēc vēl jo vairāk mani šokēja fakts, ka esmu nokļuvis vietā, kur risinās Latvijas būt/nebūt jautājums. Vismaz tā sapratu, tāpēc darīju ko man liek un centos uztvert notiekošā jēgu.

Ar šodienas acīm raugoties, jautājums bija atrisināts jau pirms 1988. gada, par to rakstīju iepriekš. Proti, Latvijai viennozīmīgi būt, bet cīņas gāja par to, kādi spēki un konkrēti kurš būs pie teikšanas. Atšķirībā no LNNK un citām “radikālām” organizācijām, kur valdīja disciplīna un visu noteica čeka, LTF kodolu, it sevišķi domi, veidoja visās toņkārtās bļaujoši (pus)ebreju brīvdomātāji. Tāpēc bija vajadzīga LTF valde, neliela grupa, kas pieņēma visus svarīgos lēmumus un spēja milzīgo organizāciju noturēt rāmjos.

Vēlēšanu centrs ar laiku kļuva par vēl centralizētāku grupiņu, kas ebrejisko līniju ieturēja sevišķi stingri. No sākuma es biju Mārim vienīgais palīgs, bet ar laiku viņš sāka sodīties, ka manā klātbūtnē nevar runāt par lietu. Šajā laikā kāds bija izprašņājis manu māti, lai noskaidrotu vai esmu ebrejs vai nē. Noskaidroja ka neesmu, un man dotie uzdevumi kļuva arvien bezjēdzīgāki. Sākās arī provokācijas, tā saucamās podstavas. Nojautu ka mani patur izkārtnei, bet vēlāk sapratu ka ne tikai.

Lai nu kā, bet lietu vajadzēja izrunāt un darīt. Tāpēc vēlēšanu centrā parādījās Māra ebreju draugi Guntis un Pers. Viņi trijatā izveidoja to kodolu, kas reāli vadīja visas trīs uzvarām vainagotās LTF vēlēšanu kampaņas, sākot ar PSRS tautas deputātu vēlēšanām 1989. gadā un beidzot ar triumfālo uzvaru 1990. gadā, kad ievēlētā LPSR AP pieņēma neatkarības deklarāciju.

Māris Steins kļuva par jaunās Saeimas kancelejas direktoru, Guntis Beņķis bija viņa vietnieks, bet Pers Sterniņš vadīja pašvaldību nodaļu. Zinošs lasītājs varētu jautāt, kāda vilka pēc Saeimā vajadzīga pašvaldību nodaļa? Savēlētie deputāti tādus jautājumus neuzdeva. Ja ir, tātad vajag. Notikumu izklāstā nonāksim arī līdz tam.

Ko vēl varētu pajautāt uzmanīgs lasītājs? Vēlēšanu centrā bija jābūt kādam no … Ir taču skaidri zināms, ka PSRS nekas nenotika bez visu redzošās acs klātbūtnes. Ja nopērk 10 dolārus var dabūt reālu cietumsodu, bet te sastāda parlamentu un gatavojas gāzt pastāvošo iekārtu. Kaut kā nenopietni izklausās.

Vēlēšanu centram tika piekomandēts jurists Arvīds Dravnieks. Viņš parādījās pēc tam, kad Māris, man asistējot, bija sacerējis dažus rakstiņus par vēlēšanām, ko nekavējoties publicēja “Padomju Jaunatne”. Arvīds no paša sākuma parādīja izcilas spējas saputrot jebkuru visvienkāršāko jautājumu, lai pēc tam censtos pārņemt attiecīgā jautājuma risināšanu un vadību kopumā. Tādi juristi toreiz parādījās visur, kur notika galvenās atmodas aktivitātes. Viņi guva panākumus tāpēc, ka cilvēkiem pietrūka stingrības un pašapziņas, lai tos vienkārši pasūtītu. Nepārspēts panākumos šajā jomā ir jurists Juris Bojārs.

Kļuva skaidrs ka no Arvīda jēgas nav, un viņu mēģināja atšūt. Tas notika ar mainīgiem panākumiem. Kad likās ka Arvīds beidzot ir veiksmīgi padzīts, viņš atkal uzpeldēja kaut kādā koordinatora statusā. Varēja just ka viņam ir aizmugure, ko pastiprināja nekaunība un uzstājība. Liekas, ka Arvīds spēja gūt panākumus kontaktos ar tiem cilvēkiem, kuri smalkjūtības dēļ nespēja viņu pasūtīt trīs mājas tālāk. Toreiz viņš kontaktēja ar Daini Īvānu, bet patlaban jūtams ka viņam izdevies piesmērēties prezidentam Egilam Levitam.

* * *

Patiesībā, par pēdējo pārejas periodu Latvijas vēsturē rodas daudz jautājumu. Tāpēc stāsts par vēlēšanām būs ar daudzām atkāpēm. Nav svarīgi kurš konkrēti kļuva par deputātu, bet kurš nē. Vēlēšanu laikā no 1988. gada nogales līdz 1990. gada pavasarim no PSRS kloākas dzīlēm uznira iekārtas īstie saimnieki, lai pieteiktu savas intereses un tiesības uz Latvijas pīrāga dalīšanu.

Mūsu šodienas problēmas un sašutums ir tikai par to, ka viņi saņemtās pīrāga daļas patlaban ēd. Vai precīzāk izsakoties, mielasts tuvojas beigām, bet uz skatuves ir jauns vadonis, tverams un taustāms, ar iedvesmojoši bībelisku uzvārdu. Tad nu bībeliskie atkal pulcēsies, lai ievadītu mūs nākamajā ceļa posmā, kas ejams cilvēka tapšanā par mērkaķi.

LTF vēlēšanu centra fenomens ir tajā apstāklī, ka tur koncentrējās visas atzītās intereses, kas attiecas uz sabiedrības ideoloģisko un politisko vadību. Šo koncentrātu es vēlos piedāvāt lasītājiem, jo visu sīki aprakstīt man nav ne laika, ne vēlēšanās. Mans mērķis ir pavērt daudzas durvis, savukārt interesentiem ir iespēja izvēlēties un izpētīt pamatīgāk. Viens otrs to jau dara, un manuprāt tas ir pareizais ceļš. Varbūt izdosies piemeklēt atslēgu arī tām durvīm, kas ved uz taisnīgu un cilvēcisku sabiedrību.

Iesaki šo rakstu :
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Novērtē šo rakstu:

You already voted!

3 komentāri par “Maisu zinātņu kandidāta piezīmes, 1. turpinājums

  1. no tautas 17 Aug 2020 pulksten 06:27

    LG raksta, ka sorostētiņš nav vainīgs. Varbūt viņš tiešām nezin, ka pie mums viņa stipendiāti mierīgi var sadarboties ar vecajiem čekistiem vai viņu pēcnācējiem, kā tas vērojams mūsu medijos. It kā jau viņi apkaro dažus lielzagļus, bet, ja patraucē kāds no tautas ar savu patiesību, tad visi viņi var vienoties kopīgā psiholoģiskā cīņā pret “izlecēju”. To smagā veidā piedzīvoju pirms 10 gadiem. Kā to var izdarīt? Var noklausīties dzīvokli, telefonu, ietekmēt tuviniekus, izsmiekls masu medijos, nāk klāt jocīgi cilvēki uz ielas un ko runā… Vesels scenārijs. Un kāpēc? Laikam domāja, ka es ko zinu par č. maisiem, kas tur ir vai vairs nav iekšā. Tagad, kad tie atvērti, liek man mieru.
    Nevaru atbalstīt iedomīgo Arturu Priedīti viņa izteikumos par latviešiem vispār, bet par inteliģenci arī man radies nelabs iespaids. Bet varbūt labākos cilvēkus vispār nelaiž pie teikšanas…


    • RB 17 Aug 2020 pulksten 22:13

      Par inteliģenci varētu piekrist.

      Manuprāt, katram pašam jātiek galā ar saviem piedzīvojumiem un jāizlemj, vai par to rakstīt vai nē. Var izteikt savu attieksmi un domas. Ja rodas labas idejas, ar tām ir vērts dalīties.

      Lai pārējie dara tā, kā viņiem patīk


  2. kamene 17 Aug 2020 pulksten 20:48

    Tikai cilvēks, kas pats ir piedzīvojis šādus “uzbraucienus”, var to saprast. Citi to var uztvert par murgiem, paranoju. Tāpēc ir labi,ja ir kam pastāstīt. Protams, īstā sarunā varētu vairāk izteikt, bet nekas.


Leave a Reply

Your email address will not be published.