Kāds ir attaisnojums šī falla eksistencei?
27 Feb 2022 | Autors: RB | 1 komentārs
Droši vien man nav tiesību mudināt Latvijas cilvēkus uz radikālām rīcībām, atrodoties ārzemēs. Tāpēc vēlos aicināt pārdomāt kādu būtisku izšķiršanos, kas patlaban virmo nojautās. Kurai pusei mēs piederam? Esam pati vājākā Baltijas valsts, un nekur citur nav tāda “Добро пожаловать в Латвию, русские вояки!” aicinoša skulptūru ansambļa.
Mūsu piederību parāda tie simboli, kas ir mums visapkārt. Rīgā seno ēku fasādēs redzamas dīvainas skulptūras, formas un zīmes, par kuru īsto nozīmi varam tikai minēt. Monumenti ielās un parkos nes piemiņu no pagātnes, ar ko mūsu sabiedrība vai tās daļas vēlas identificēt sevi arī šodien. Uzvaras piemineklis Pārdaugavā līdz šim nesa piemiņu par padomju (krievu) armijas uzvaru pār (vācu) fašismu.
Padomju iekārta droši vien ir nesusi mums vairāk posta nekā fašisms, tomēr sabiedrības ietekmīgākajai daļai ir iebildumi tieši pret fašismu. Tāpēc arī ansablis tika saglabāts, neskatoties uz aicinājumiem to novākt. Savulaik pret to protestēja diezgan aktīvi, taču ar laiku protestētāji kaut kur klusi pazuda. Tas vedina uz domām, ka ansambļa saglabāšanā ir ieinteresēti ietekmīgi spēki, un tam būs svarīga simboliska nozīme nākotnē.
Uz Krieviju orientētai sabiedrības daļai tas ir pielūgsmes objekts, Latvijas patrioti to pacieš, bet ietekmīgie izmanto, lai manipulētu ar abām minētajām grupām savās interesēs. Tā tas bija līdz šī gada 24. februārim. Iebrūkot Ukrainā bez jebkāda pamatojuma un attaisnojuma, krievu armija ir pārvilkusi svītru savam iedomātajam atbrīvotāju tēlam. No šī brīža tā ir trula masa, kas bez jebkādas cilvēciski saprotamas idejas uzbrūk, iznīcina un cenšas pakļaut valsti un tautu.
Līdz ar to zūd attaisnojums arī ansambļa eksistencei. Ja gatavojamies to nojaukt, tad jārēķinās ar krieviski orientētās daļas pretestību. Mums būtu jāatrod pašapziņa un miers, lai argumentēti paskaidrotu mūsu motīvus. Šī betona izstrādājuma turpmāka atrašanās pilsētas centrā nav pieļaujama sakarā ar krievu armijas statusa izmaiņu. Jauno agresora armijas statusu ir noteicis šīs armijas virspavēlnieks.
Neapmierinātajiem krievu kopienas pārstāvjiem ir iespēja izvēlēties. Ja vēlaties dzīvot Latvijā kā lojāli pilsoņi un iedzīvotāji, ludzu nomierinieties. Turpretim, ja atzīstiet vērtības, ko iemieso minētais ansamblis, tad jūs nostājaties pret Latvijas tautu un valsti. Ir sagaidāms, ka Krievijas armija iebruks Latvijā tieši tāpat, kā iebruka Ukrainā.
Diemžēl šajās dienās izskan apvainojumi krievu tautai, un tas nav pieļaujams. Personiski aizskarošus izteicienus var atļauties tikai gļēvulis, kurš runā no zaudētāja pozīcijas. Nepazemosim sevi ar naidu un rupjībām, nedosim vaļu emocijām. Nekā personīga, tikai objektīvi apstākļi, mūsu rīcībā ir argumenti.
Varētu daudz runāt par atšķirībām latviešu un krievu mentalitātē. Esmu pietiekoši ilgu laiku dzīvojis gan Krievijā, gan citās valstīs un kultūrās. Gribētu apgalvot, ka lielas atšķirības starp mums nav. Ja nu vienīgi latviešu pārlieku lēnīgā daba. Tamdēļ Latvijas krievi ir drusku izlaidušies un taisa latviešiem uz galvas. Maza korekcija te būtu pašā laikā.
Vēl ir būtiski, kāda ir mūsu sabiedrības vadība. Krievi tradicionāli ciena varu, un izdara tālejošus secinājumus par tautu un sabiedrību kopumā, atkarībā no varas īpašībām. Kāda mums ir vara Latvijā? Vai paši latvieši spēj cienīt šo varu? Ko mēs gaidām no cittautiešiem? Nav brīnums, ka gadās dzirdēt tādus izteicienus: Кто такие латыши? П…сы.
Izskan viedoklis, ka esot notikusi kārtējā vienošanās starp rietumvalstīm un Krieviju par ietekmes zonām. Krievijas prezidents esot ieguvis autoritāti pār visām bijušās PSRS teritorijām. Iespējams ka tā arī ir, un šajā gadījumā mūsu centieni ap pieminekli zaudē jēgu. Par šādu scenāriju liecinātu Uzvaras ansambļa saglabāšana pretī jebkurai loģikai, NATO dalībvalsts galvaspilsētas centrā slavinot Krievijas agresoru armiju.
Man vairāk gribētos ticēt citam scenārijam, jo krievu izredzes Ukrainā nav spožas. Masīvs uzbrukums prasa pārāk daudz resursu, bet ilgtermiņā Krievijas armijai nāksies cīnīties ar ukraiņu tautu, nevis armiju. Turklāt rietumu sankcijas ir tik smagas, ka var novest pie Krievijas sabrukuma.
Vajadzētu gatavoties arī šādai notikumu attīstībai. Tad Latvija varētu atzīt Abrenes Tautas republiku (ATR) un mēģināt noskaidrot, kur iet ATR austrumu robeža. Sekosim notikumiem un domāsim līdzi.
Novērtē šo rakstu:
Tagad būtu īstākais laiks atbrīvoties, jo tā simbola pielūdzēji paši ir nobijušies, par to liecina dazas situācijas te uz vietas. Tikai kas to darīs? Tie politikas taisītāji ir spējīgi tikai uz garām runām. Tagad nu daudzi ir atjēgušies, nokaunējušies par savu internacionālismu un mēģina spodrināt savu tēlu, runās aizstāvot Ukrainu.
Neparastu drosmi izrādīja mūziķi savā koncertā, atbalstot Ukrainu. Un sanākušie jaunieši priecājās, redzot iemīļotos māksliniekus. Tikai vecākie to uztvēra skeptiski, redzot, kas ir pasākuma vadītāji, kuriem šoreiz nebija paņēmies līdzi varavīksnes karogs. Tas pats ar masu medijiem, kas kādreiz agrāk bija gatavi piedalīties tradicionāli noskaņoto cilvēku vajāšanā, kopā ar mūziķu mafiju, starp citu. Liels rūgtums ir palicis no tā laika.
Tāpat dažs labs vecais čekists ir “atjēdzies”, sporta funkcionāri, pat oligarhi un viņu atbalstītāji, “patriotiskā” veidemane, intrigante. Cilvēkus, kas sāka rakstīt par nabadzību, bija gatavi vai dzīvus apēst.
Ja nu ienāktu krievi (kuri taču te jau ir!), redzētu, kā pārmet atkal kažokus uz otru pusi.
Toties liela cieņa ukraiņiem, kas varonīgi cīnās par savu dzimteni.
Mūsu Saeimas nacionālisti sadarbojušies ar oligarhiem, kas nu arī nav nekādi tautas draugi, Grantiņš arī uz to norāda. Tikai pie viņa apgrozās tādi mēreni netradicionāli tipiņi skolnieciņi, ar ko bezcerīgi diskutēt…