Spiegu stāstiņi, 3.daļa
05 Feb 2024 | Autors: RB | Komentējiet
Tas varēja būt 1988. gada beigās vai 1989. gada sākumā, kad tikko nodibinātā Latvijas tautas fronte (LTF) mēģināja diskutēt ar tā saucamās interfrontes pārstāvjiem. No tiem diskusijās izcēlās Tatjana Ždanoka. Viņas histēriskā kliegšana atgādināja sievieti, kurai hroniski trūkst vīrieša uzmanības. LTF bija tāds Raimonds Garenčiks. Starpbrīdī viņš piegāja pie interfrontes Aleksejeviem un Belaičukiem, un jautāja – paklau, veči, vai tiešām jūs nevarat atrast viņai kārtīgu haharu?
Acīmredzot, hahars netika atrasts, un Ždanokas politiskā karjera turpinājās. Visus neatkarības gadus viņa ir bijusi pro-krieviskā pozīcijā visaugstākajos vēlētos amatos, kur nokļuva ar Krievijas politisku un materiālu atbalstu. Pirms dažām dienām uzzinājām, ka viņa atmaskota kā krievu spiegs un ietekmes aģents. Latvijas dienesti veikuši kārtējo varoņdarbu, atklājot to, kas jau 35 gadus ir zināms ikvienam.
Delaveras plānprātiņš un citi
Ir tāds likums – ja tu kaut ko dari, tad pasaki, ko tu dari. Skaidrs, ka noziegumu darītāji ir ieinteresēti savus plānus slēpt. Tāpēc nereti atklājam, ka šodienas notikumi jau aprakstīti vecās grāmatās, konferenču tēzēs, ko neviens nelasa, mākslas un multiplikācijas filmās, kur tie grūti identificējami. Tomēr formāli viss ir kārtībā. Ja nelasījāt vai nesapratāt, tad paši vainīgi.
Krišjānis Kariņš tika speciāli gatavots, lai nodarītu Latvijai nelabojamu ļaunumu. Izvēle krita uz viņu, droši vien tāpēc, ka normālu cilvēku uz kaut ko tādu sagatavot nevar. Šo informāciju izplatīja jau 90-tajos gados. Man to pateica ar mājieniem par kaut kādu Knariņu vai Kankariņu, ņirdzīgā formā, it kā starp citu. Man nebija ne jausmas, kas tā par personu. Domāju, ka politiķiem ir bijusi daudz labāka informācija par to, ka Krišjāņa Kariņa misija ir pielikt Latvijai punktu.
Pašreiz misija ir gandrīz pabeigta, un mēs vērojam, kā deputāts Aleksandrs Kiršteins gūst politisko kapitālu, nosodot Kariņa sastrādāto pēc fakta. Ja mēs jautātu Kiršteinam, vai viņš zināja par Kariņa misiju, atbilde būtu – kas par mulķībām, protams, ka nē. Domāju, ka tā gluži nav. Ja tomēr viņš būtu mēģinājis to novērst, runājot no augstajām tribīnēm pirms fakta, tad šodien mēs deputātu Kiršteinu vairs neredzētu. Viņš būtu padzīts ar smagām sekām attiecībā uz savu materiālo labklājību, ģimeni un visu pārējo.
Pašreiz Latvija līdzinās uzņēmumam, no kura pirms likvidēšanas izņem naudu un visu, kam ir vērtība. Tā atgādina beigtu organismu, ko plosa hiēnas. Ārējais parāds ir tikai redzamā daļa no kopējā saistību apjoma, par ko varam tikai nojaust. Valstij ir uzliktas saistības un apgrūtinājumi ar starptautiskiem līgumiem, vai līdzīgā veidā. Par reālo apjomu naudas izteiksmē mēs uzzināsim tikai ilgtermiņā.
Šādā situācijā pozitīvi motivēti vadītāji neuzņemas vadošus amatus. Tas būtu tāpat, kā sūtīt ārstu pie miroņa, kas jau sācis sadalīties. Kādi cilvēki nonāk vadībā? Piemēram, nesen ieceltā Valsts ieņēmumu dienesta (VID) priekšniece nāk no Akcizēto preču pārvaldes https://pietiek.com/raksti/vid_jauna_vaditaja__baiba_smite-roke_vai_bus_jauns_vid_darba_stils .
Kas tās par akcizētajām precēm? Degviela, alkohols, tabaka. Tāpēc to varētu saukt arī par Kontrabandas preču pārvaldi. VID un Finanšu ministrija kopumā, organizētā noziedzība un Krievijas intereses veido vienotu sistēmu, kurā bez šaubām darbojas arī minētā dāmiņa.
Rosība saistībā ar kara draudiem sola jaunu katastrofu. Tāpēc vēlreiz gribu pievērst uzmanību draudošā kara būtībai. To vajadzētu saprast, lai pieņemtu pareizus lēmumus attiecībā uz sevi un apkārt esošajiem.
Kāpēc krievi nešauj pa Zeļenski?
Varētu jautāt arī, kāpēc nešauj pa augstāko Radu un valdību, kas turpina taisīt savas rebes? Kāpēc nešauj pa armijas un citu spēka struktūru vadību? Tur ir pilns ar krievu spiegiem, kuri perfekti zina komandpunktu un komandieru atrašanās vietas. Atbilde mums visiem ir labi zināma, tikai negribas to atzīt. Kara būtība ir nogalināt noteiktu daudzumu cilvēkus abās karojošajās pusēs, sagraut Ukrainas saimniecību, un iedzīt to parādos. Citiem vārdiem sakot, nogalināt Ukrainu, kurai bēres jau nosvinētas https://tautastribunals.eu/?p=61958 .
Ja notiks ļaunākais, un karš sāksies arī Latvijā, tas būs līdzīgs Ukrainas karam pēc savas būtības un mērķiem. Varētu iedomāties, ka bumbas metīs kaut kur Jelgavā un Rīgas apkārtnē, bet jaunieši mirs ierakumos. Kas notiks ar deputātiem un citām vadošajām amatpersonām? Ko viņi darīs?
Ar lielu varbūtību, viņi turpinās darboties ierastajā režīmā. Viņiem būs pateikts, ka valdības mājas un bankas nebumbos. Viņiem būs informācija par iespējamiem apdraudējumiem, un kā no tiem izvairīties. Elitārās vietās, kā piemēram Jūrmala, būs droši. Citiem vārdiem sakot, deputāti atkal spriedīs par kārtējiem izaicinājumiem, saistībā ar jauno situāciju, kā pielāgoties un atrast jaunu saimnieku.
Šodienas notikumi noder kā laba ilustrācija, rakstot atmiņas. Visa iepriekš minētā dēļ daudzi meklē iespēju, kā aizbraukt no Latvijas. Cerēsim, ka nebūs par vēlu. Man tas bija skaidrs jau pirms vairāk kā 20 gadiem.
* * *
Bēgšana no Latvijas 2004.gada novembra beigās
Kļuva skaidrs ka darbu man vairāk nedos, un jādodas prom. Vismaz šajā jautājumā bija skaidrība, un sāku meklēt darbu Eiropā. Devos pie pirmā darbā iekārtošanas aģenta, un daudz nedomājot parakstīju līgumu ar kādu būvuzņēmumu Skotijā. Tur vajadzēja trīs mūrniekus, un pēc kāda laika aģents mani iepazīstināja ar nākamajiem darba biedriem Raivi un Armandu. Biju paredzējis braukt ar auto, un abi jaunekļi pieteicās man par ceļa biedriem.
No dokumentiem bija vajadzīga izziņa no Iekšlietu ministrijas (IeM), ka neesam sodīti, veselības izziņa un vēl kaut kādi papīri. Izziņas no IeM mums bija visiem trim, tomēr tik vienkārši nebija vis. Vēlāk, pārrunājot ar Raivi un Armandu atklājās, ka šādi tādi grēciņi abiem tomēr bija. Būdīgais Raivis, būdams pillā, bija smagi sadevis kādam pa purnu, bet Armandam esot bijuši piedzīvojumi ar nepilngadīgu meiteni.
Ceru, ka esmu to sapratis pareizi, jo sarunas parasti notika pie pudeles. Lai nu kā, bet bija skaidrs, ka abi ir iebaidīti ar kriminālu perspektīvu. Citiem vārdiem sakot, man bija darīšana ar ziņotājiem – stukačiem un potenciāliem provokātoriem. Nekāds pārsteigums tas nebija, tomēr piesardzību vajadzēja ievērot. Sarunās Raivis daudznozīmīgi pieminēja Pelčeru, kura būvuzņēmumā Latvijā viņš bija kādreiz strādājis, liekot grīdas.
Foto: Raivis un Armands uz prāmja Kalē ostā, 2004.gada 30.novembris – 1.decembris
Pēc kāda laika, esot Skotijā, atklāju, ka arī par mani no Latvijas ir nācis kaut kāds kompromāts. Tas varētu būt uz ātru roku sacerēts kaut kur IeM vai daudzajās Latvijas čekās. Es vēlos uzzināt, kāds apmelojums par mani ir nodots Lielbritānijas iestādēm no Latvijas iestādēm, un kurš ir mans apmelotājs. Orientējoši, tas varētu būt izdarīts 2004.gada novembrī – 2005.gada maijā, varbūt arī vēlāk. Par ziņām atlīdzību naudā piedāvāt nevaru.
Piedzīvojumus Skotijā varētu aprakstīt gari un plaši. Varbūt kādreiz to arī izdarīšu. Lai nobeigtu šo stāstu, atliek tikai piebilst, ka Skotijas būvuzņēmumā noturējos pāris mēnešus, līdz mani no turienes izmeta. Bija skaidrs, ka neesmu celtnieks, un celtnieku vidē nemūžam nebūšu savējais. Būvuzņēmumā pavadīto laiku izmantoju, lai apgūtu akmeņu mūrnieka amatu un vispārējo darba organizāciju objektos. Uz atvadām man būvlaukumā iebuktēja automašīnu. Kopš tā laika esmu pašnodarbināts mūrnieks. Nu jau 20 gadus restaurēju un ceļu jaunas akmens būves Aberdīnas pilsētas tuvumā. Daži no maniem darbiem ir redzami šeit rbwalling.co.uk
Novērtē šo rakstu: