Vladislava piedzīvojumi, 1.nodaļa
03 Feb 2025 | Autors: RB | Komentējiet
Šis nav jaunas grāmatas pārdošanas anonss vai cita veida komerciāls reklāmas materiāls. Pirms kāda laika saņēmu vairākus pamudinājumus rakstīt grāmatu. Patlaban ir uzrakstītas dažas nodaļas, un pirmo nodaļu vēlos piedāvāt lasītāju vērtējumam. Vai šāda veida piedzīvojumu romāns spēj raisīt interesi Latvijas lasītājiem? Tāds jautājums mani nodarbina kā autoru, jo grāmata domāta latviešu un krievu auditorijai. Turpretim, es pēdējos 20 gadus esmu dzīvojis angliski runājošā vidē.
Par notikumiem astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados rakstu no sava skatpunkta. Šajā rakursā notikumi parasti netiek skatīti, un lielākā daļa auditorijas par to nezina. Tie, kuri zina, par to nerunā. Tāpēc, jebkurā gadījumā, esmu pārliecināts, ka arī viena nodaļa no minētā romāna nebūs garlaicīga vai atrauta no konteksta. Esmu saglabājis satura pasniegšanas formu un izteiksmes veidu, kas lasītājiem patika. Piemēram var noderēt mani raksti, ko Pietiek publicēja iepriekš https://pietiek.com/raksti/maisu_zinatnu_kandidata_piezimes,_nobeigums/ , https://pietiek.com/raksti/antropologisks_petijums/
Kāpēc esmu pievērsies žanra fikcijai, ko sauc arī par daļliteratūru un beletristiku? Vai reālos notikumos un faktos balstīts izklāsts nebūtu vērtīgāks? Diemžēl nē, jo pastāv pārāk daudz nosacījumu, kas jāņem vērā, rakstot par reāliem notikumiem un cilvēkiem. “Bez šaubām, daiļliteratura spēj attēlot notikumus patiesāk,” šādu vai līdzīgu izteicienu piedēvē slavenai rakstniecei, un es tam pilnībā piekrītu.
Darbība notiek Latvijā, laikā, kad sabruka PSRS. Stāstījuma mērķis, ja par tādu varam runāt, ir parādīt tos spēkus, iekšējos un ārējos, kam bija noteicošā loma minētajās norisēs. Nosaukums “Vladislava piedzīvojumi” ir pagrābts no gaisa, bet stāstā ir aizkulišu dēkas ar spiegiem, noziedzniekiem un citiem salašņām. Šo vidi nav iespējams tēlot bez rupjībām un necenzūras. Brīdinu, ka šādi izteiksmes līdzekļi tekstā ir sastopami, tomēr publicētāji ir laipni aicināti tekstu cenzēt atbilstoši savām prasībām.
Man nav pieejams profesionāls redaktors latviešu valodā, tāpēc esmu izbraucis tekstam cauri ar mākslīgo intelektu, un savu iespēju robežās labojis stilu. Taču galvenais ir lasītāju vērtējums, un, cerot uz to, es piedāvāju sekojošo tekstu.
1.nodaļa. Eksekūcija
Rīga
Piektdiena, 1984.gada 11.oktobris
Vecākais leitnants Vladislavs Bitāns atmodās drausmīgās paģirās. Viņš gulēja, aizvērtām acīm, cerībā vēl uz brīdi patverties miegā. Tomēr aizmigt vairs nevarēja, un nepielūdzamā realitāte skaudri pieteica savas tiesības. Ar pūlēm pavēris muti, viņš izdvesa kaut kādu neartikulētu skaņu. Mute bija sausa un mēle pārklāta it kā ar smilšpapīru, bet pa galvu vēl lēkāja vakardienas žvinguļa atliekas. Ienāca prātā vecais joks, ka dzērāja mutē pa nakti iekāpis rūķītis un piekakājis. Tagad bija tāda sajūta, it kā mutē butu atvieglojušies visi septiņi rūķīši, bet Sniegbaltīte vēl uzkaisījusi hlorkaļķi pa virsu.
Piesardzīgi pacēlis galvu, Bitāns bažīgi aplūkoja apkārtni. Tā bija dzīvojamā istaba, kur viņš gulēja uz dīvāna, apsegts ar pledu. Nolaidis kājas uz grīdas un apsēdies, Bitāns konstatēja, ka bikses kāds bija novilcis, un viņš sēdēja vienās apakšbiksēs, zeķēs un ar vakardienas saņurcīto kreklu mugurā. Māra bija viņu te nolikusi, kurš gan cits? Skumjākais bija tas, ka viņš neatcerējās, kā nokļuva savā dzīvoklī. Nokāris galvu, viņš ar šausmām gaidīja sievas parādīšanos, uz ko norādīja klusā rosība guļamistabā.
Māra bija gulējusi nomodā, atvērtām acīm. Kad no dzīvojamās istabas atskanēja tikko sadzirdamie trokšņi, viņa iededza naktslampu un pameta acis pulkstenī. “Ir laiks,” viņa nopūtās un, iebraukusi čībās basās kājas, uzmeta uz pleciem halātu un atvēra durvis. Ienākusi istabā, Māra pārvietojās draudīgā mierā. Klusējot apsēdusies krēslā iepretim vīram, kurš atgādināja nelaimes čupu, viņa skatījās uz to ar nefokusētu skatienu.
– Pulkstenis pusseptiņi, – viņa teica. Aiz daudzstāvu dzīvojamās mājas, tā saucamās hruščovkas, otrā stāva loga bija ataususi pelēcīga oktobra diena, kas solīja lietu. Klusās Purvciema ieliņas namu zemākie stāvi vēl grima puskrēslā zem liepu lapotnes.
– Tu zini, ka šodien ir darba diena?
Sēžot uz dīvāna noliektu galvu, Bitāns nedaudz paklanījās, kam vajadzēja nozīmēt piekrišanu. Spēcīgais organisms pamazām sāka atjēgties no bezsamaņas. Tomēr nošļukušo plato plecu, izspūrušo gaišo matu un, galvenais, traumētās pašapziņas dēļ viņš tagad atgādināja caurdurtu riepu.
– Nu, varbūt tu man paskaidrosi? Tu atkal ierodies galīgi pillā. Pareizāk sakot, tevi uz šejieni atved bezsamaņas stāvoklī. Tas turpināsies, vai tā man jāsaprot? – Māra turpināja vēsi nopietnā tonī, kas uzdzina šermuļus.
– Kā mēs tālāk dzīvosim, Vladislav?
Viņi apprecējās pirms četriem gadiem, un viņus uzskatīja par veiksmīgu jaunu pāri. Abiem tagad bija pa trīsdesmit vienam gadam, labs darbs ar karjeras perspektīvu, divistabu dzīvoklis un pabraukts žigulis, kas stāvēja garažā netālu no mājas. Bērnu nebija. Māra reizēm izvairīgi pieminēja kaut ko par sieviešu lietām un gāja uz konsultācijām. Savukārt Vladislavs neko nejautāja, jo klusībā baidījās no šīs tēmas.
Toreiz viņš bildināja Māru Zilberi, kad pēc juridiskās fakultātes beigšanas nokļuva čekā. Patiesībā, viņš nekad nebija domājis kļūt par juristu, kur nu vēl par čekistu. No skolas laikiem Vladislava aizraušanās bija celtniecība, kur, sākdams kā izpalīgs betonēšanas darbos, viņš nopelnīja pirmo vērā ņemamo naudu. Piedalīšanās dažādajās haltūrās deva sapratni par to, kā kārtot lietas, un pamazām no paziņu pulciņa izveidojās celtnieku brigāde, kas Balvu apkārtnē uzņēmās privātus būvniecības projektus. Tas bija sešdesmito gadu beigās un septiņdesmito gadu sākumā, kad padomju iekārta aizliedza jebkādu uzņēmējdarbību, viss notika puslegāli, norēķinājās ar skaidru naudu, bet celtniecības materiālus, mašīnas un transportu varēja dabūt tikai pa blatu, kam savukārt vajadzēja attiecīgos kontaktus.
Īsumā, tā darbojās mazais bizness komunistu sistēmā, ko Vladislavs bija perfekti apguvis jau skolas gados. Patiesībā, viņam nebija ne jausmas par šo sistēmu, un viņam bija nospļauties uz komunistu iekārtu un visu, kas ar to saistīts. Svarīgi bija tas, ka visu, kam dzīvē ir kāda vērtība, viņš varēja iegūt, strādājot celtnieka darbu. Smagais darbs deva gan naudu, gan fizisko attīstību, un tas viss kopā nozīmēja meiteņu piekrišanu. Darba brigāde un čomi bija vērā ņemams spēks, ko respektēja ne tikai vienaudži. Pazīšanās sagādes kantoros, mašīnu tehniskajā stacijā, transporta uzņēmumā un pat vietējā izpildkomitejā veidoja sabiedrisko statusu.
Pabeidzis skolu, Vladislavs ļāvās šai straumei, kas lēni un nenovēršami nesa viņu vietējās klusās elites vidē. Dzīve sagādāja, ja ne gluži baudu, tad apmierinājumu noteikti, bet to pārtrauca iesaukums armijā. Tas bija sagaidāms un nenovēršams, tomēr, kad tas notika, Vladislavs bija pilnībā izsists no ierastajām sliedēm. Dienests PSRS robežsardzē pamatīgi izmainīja viņa uzskatus, no kuriem galvenais bija tas, ka lietas nenotiek gluži tā, kā viņš bija iedomājies savā provinces jaunekļa sapratnē. Galvenais secinājums bija, ka jāiet studēt augstskolā.
Tagad viņam bija viss, ko var vēlēties vidusmēra padomju cilvēks. Tomēr patlaban, paģirainam un nožēlojamam sēžot un gaidot sievas žēlastību, viņam kārtējo reizi uznāca nepanesamā sajūta, ka dzīvē viss ir pilnīgi nepareizi. Kur palikusi brīvības sajūta, pašapziņa un veiksme, kas bija toreiz Balvos? Tad jaunībā viņu respektēja vienaudži, meitenes bezmaz vai dievināja, bet tagad viņš ir gatavs ielīst zemē sievietes priekšā, pret kuru viņam vairs nav nekādu jūtu. Viņš nebija tiecies pēc šādas dzīves. Viss, kas notika pēc atgriešanās no armijas liekas kā neveiksmju virkne un sagadīšanās. Kāpēc viņš toreiz no RPI celtniecības fakultātes nokļuva LVU juristos? Kā viņš, velns parāvis, pēc tam nokļuva čekā? Arvien vairāk nostiprinājās pārliecība, ka vistuvākie cilvēki, tajā skaitā Māra un vecie draugi ir savulaik pacentušies, lai viņa dzīve ievirzītos tieši tā.
Tas līdzinājās vajāšanas mānijai vai paranojai, kā to sauca viņa kolēģi no piektās daļas, kuri nodarbojās ar visādu, sistēmas nemīlētu tipu tramdīšanu. Čekas žargonā tas saucās “darbs ar cilvēkiem”. Vladislavs nedaudz pazina vienu no tiem, kuri nodarbojās ar cilvēku reputācijas un karjeras graušanu, iznīcinot ģimenes un pārvēršot dzīvi ellē. Viņš toreiz bija naivi jautājis, vai tiešām vajātie ļaudis ir kaut kādā veidā bīstami? Paziņa apveltīja Vladislavu ar nožēlas pilnu skatienu un paskaidroja kā pilnīgam nejēgam: “Da kādi tur bīstami? Tos mudakus var visus ņemt un likt pa taisno psihenē. Bija reiz cilvēki, bet vairs nav, saprati?”
Vladislavu māca nojauta, ka viņš pamazām kļūst par šādu mudaku. Dzīve ritēja nepārtrauktā stresā un bailēs, ka priekšniecība atklās viņa kluso dzeršanu un izmetīs no siltās vietas Stūra mājas izmeklēšanas daļā. Māra no viņa šķirsies, un viņš zaudēs visu, kam dzīvē ir reāla vērtība – pazīšanos un blatus, dzīvokli, žiguli, garāžu, paiku… Viņu nosūtīs darbā uz provinci, uz nodzērušos dzīvi bez jebkādām izredzēm un perspektīvas.
Māra pārtrauca klusumu un turpināja, pārejot uz augstākiem toņiem:
– Nu ko, parunāt nevari? Nekas, padomā, atbildēt tev vajadzēs. Varbūt tomēr pateiksi, kādā sakarā bija svinības?
– Khm, viens čoms, nu Romka, zini, zvaigznīti dabūja klāt. Atzīmējām, tā sanāca…
– Sanāca gan, Vladislav. Kuriem tad sanāca?
– Nu kā, pans Kozlovskis bija pats, tad vēl Vaļera, tu viņu nezini. Duģiks bija arī…
– Ahā, Duģiks, kā tad! Visa dzērāju varza atkal kopā. Starp citu, Duģiks tevi vakar naktī atvilka mājās, tāpat kā pagājušo reizi. Tas jau ir kā paradums, noliek pie durvīm, piezvana un tinas prom. Saņemiet pārsteiguma dāvaniņu, tā sakot.
Māra parakņājās pa halāta kabatām, izvilka cigarešu paciņu un paņēma cigareti. Tomēr aizsmēķēt neizdevās, jo nevarēja atrast šķiltavas. Tas saniknoja viņu vēl vairāk. Nometusi cigareti, Māra turpināja ar nelabām trīsām balsī, kas vēstīja par histērijas tuvošanos:
– Tu viņam pasaki, lai nākamo reizi tevi iesaiņo dāvanu kastē. Iztaisa caurumus gaisam, pārsien ar rozā lenti, visu kā pienākas. Ar piegādi mājās, – viņa apklusa, jo šķiltavas atradās, un, aizsmēķējusi, Māra it kā nomierinājās un turpināja:
– Kur ta dzērāt?
Tas nu bija par traku. Pirmo reizi kopš sarunas sākuma Vladislavs pacēla skatienu uz dzīvesbiedri. Skatiens bija reizē lūdzošs un brīdinošs, tas teica: “Māra, lūdzu nevajag.” Tomēr likās, ka viņa jau zaudējusi realitātes izjūtu, jo pacēla balsi līdz kliedziena decibeliem.
– Tu ko, domā man muti aizbāzt?! Tu domā, es nezinu, ko jūs tajos kanspiratīvajos dzīvokļos darat? Dzeršanai un maucībai tie ir paredzēti, vai ne tā Vladi? Tā tu domā, vai ne? Interesanti, vai tava priekšniecība arī tāpat domā? A? Vai mums tagad valodā ir jauns termins, saka, nevis “pritons“, bet “konspiratīvais dzīvoklis”?
Vladislavs izmisumā saķēra galvu un klusējot rādīja ar pirkstu uz logiem, durvīm un sienām. Sak, lūdzu klusāk, kāds var sadzirdēt. Taču pēc būtības Mārai bija pilnīga taisnība. Nebija ērtākas vietas par konspiratīvajiem dzīvokļiem, lai rīkotu neoficiālas sanākšanas, pasēdēšanas, dropes, atzīmēšanas, kā arī intīmas tikšanās. Ar nosacījumu, ka dzīvokļa turētājs bija normāls cilvēks, ar kuru varēja sarunāt, motivējot ar labumiem, kādi toreiz bija. Runāja, ka atsevišķām nodaļām ir konspiratīvie dzīvokļi vai tā saucamās hatas ar lietošanas grafiku un obligātām instrukcijām pie sienas – novākt aiz sevis, nomainīt veļu… ar vārdu sakot, lai nākamajam lietotājam būtu patīkami, un dzīvokļa turētājam nebūtu iebildumu.
Tikmēr Māra turpināja kliegt, un satrakojās pa īstam.
– Varbūt tev atgādināt, ka mums jau nedēļām nekas nav bijis. Kāpēc tā, Vladislav? Varbūt paskaidrosi, kāpēc tev vienmēr ir uz pussešiem? Es tev pateikšu. Tāpēc, ka tev šmaras prātā, cūka tāds!
Viņa pielēca kājās, un, noliekusies pie vīra, runāja viņam tieši sejā, un balsī jau varēja saklausīt naidu.
– Ko tu domā, на тебя управы нет? Es tev iemācīšu родину любить, сволочь! Под аморалку пойдёшь!
Mārai bija paradums galēja satraukuma brīžos pāriet uz krievu valodu. Vladislavs no pieredzes zināja, ka krieviskie izteikumi jāuztver nopietni. Tas droši vien bija mantojums no viņas tēva, kurš latviski vai nu neprata pavisam, vai arī izlikās, ka nesaprot un nerunā. Tēvs nomira gadu pirms viņu kāzām ar kaut kādu hronisku kaiti, kuras dēļ viņš bija atvaļināts no dienesta. Vladislavs bija ticies ar viņu pāris reizes, tomēr nojauta, ka tieši tēvs bija ielicis meitā rakstura īpašības, kuras viņš patlaban izbaudīja uz savas ādas.
Vladislavs atcerējās, kā Māra iepazīstināja ar saviem vecākiem. Viņi dzīvoja labā trīsistabu dzīvoklī Rīgas klusajā centrā Jankas Kupalas ielā. Turpat blakus Kronvalda parkā atradās tikko uzceltā jaunā partijas centrālkomitejas ēka. Anturāža bija nospiedoša. Respektablā dzīvokļa durvīs viņus sagaidīja Māras māte Olga. Viņa runāja un pārvietojās klusi, kaut kā garām ejot, uzsmaidīja Vladislavam, tomēr vairījās ieskatīties acīs. Abas ar Māru pārmija dažus vārdus, ka tēvs šodien jūtas labi, un viņa istabā var iet. Pēc dažām minūtēm, kas bija vajadzīgas, lai sagatavotos, Vladislavu aicināja tēva istabā.
Istaba vairāk līdzinājās kabinetam ar antīkām mēbelēm, kuru vidū izcēlās rakstāmgalds un grāmatu plaukti, kas aizņēma visas sienas. Istaba bija nedaudz pārblīvēta ar izmeklētām, un neapšaubāmi dārgām mantām. Viss bija veidots tā, lai atstātu iespaidu uz ciemiņiem. Attiecībā uz Vladislavu tas bija izdevies, un viņš arvien vairāk juta vēlmi aizbēgt no šīs greznības kaut kur svaigā gaisā. Pats kabineta saimnieks sēdēja lielā atzveltnes krēslā, ar seju pret logu. Kad Māra stādīja priekšā Vladislavu, viņš, pa pusei pagriezies pret istabu, pastiepa roku sveicienam un teica: “Для тебя Михал Семёныч.”
Nevarēja saprast, vai tas nozīmēja labvēlības izpausmi, vai gluži pretēji, tas bija mēģinājums nolikt pie vietas. Slimais namatēvs neizrādija nekādu empātiju, saglabājot pilnīgi neitrālu sejas izteiksmi un balss tembru. Jebkurā gadījumā, Vladislavs juta atvieglojumu, kad vecais lūdza viņu atvainot, jo nejūtas labi, un pēc dažām pieklājības frāzēm viņi ar Māru atkal nokļuva uz ielas.
Otrā nosacītā tikšanās ar veco Zilberu bija bērēs. Toreiz viņi ar Māru bija stabils pāris, bet precības pagaidām bija atliktas Māras nostājas dēļ – Vladim vispirms jādabū kārtīgs darbs ar skaidrību par dzīvokli, lai uzreiz var sākt dzīvot pa īstam. Bērēs pavadītāju vidū Vladislavs bija kā ģimenes loceklis. Saņemot līdzjutības, viņa nākamā sievasmāte Olga, turot viņa roku savējā, pirmo reizi cieši paskatījās acīs un teica: “Viņš ļoti gribēja dēlu.”
Šī frāze bija palikusi labā atmiņā, bet ej nu sazini, ko tas patiesībā nozīmēja. Vai tam ir kāds sakars ar scēnu, kas patlaban risinājās viņu dzīvoklī? Lai nu kā, bet to vajadzēja izbeigt un posties uz darbu. Vladislavs nolēma mēģināt pārņemt iniciatīvu.
– Māra, lūdzu nomierinies un paklausies, ko es tev teikšu. Jā, man ir problēmas un es jūtos slikti. Patiesībā, es pats gribēju ar tevi parunāt, bet… Redzi, man šķiet, ka es nevaru… mans darbs nav man piemērots, un es tā vairs nevaru turpināt.
Māra izslējās, iepleta acis un ākstīgā izbrīnā sakrampēja rokas uz krūtīm.
– Ak tu mī un žē, svētais moceklis atradies! Tu nezināji, uz kurieni ej strādāt, durik? Uz labdarības biedrību? Vai varbūt uz nevainīgo jaunavu pansiju? Darbs viņam neesot piemērots! A dzīvoklis tev ir piemērots? A žigulis, paika, garāža? Sabiedriskais stāvoklis, sakari, gods, cieņa un respekts? Vai varbūt tu gribi, lai mēs būtu pelēkās niecības, kādu ir miljoni, bez tiesībām, cerībām, naudas un nākotnes? Kam var uzspļaut ik viens, kam ienāk prātā?
Viņa atkrita krēslā un, it kā nespēkā, pacēla acis uz griestiem.
– Zini, man šķiet, ka esmu apprecējusi neveiksminieku. Esmu izdarījusi visu, kas manos spēkos, esmu sagādājusi tev darbu, dzīvokli, izvedusi tevi cilvēkos. Vienīgais, ko tu esi ieguldījis mūsu labklājībā ir smieklīgie sešsimt rubļi žigulim. Pārējo nācās ņemt no tēva atstātās naudas. Nu labi, būtu vēl kārtīgs žigulis, bet tas ir lūznis, kas jau mēnesi nav braucams un stāv garāžā.
– Māra, man apsolīja pēc nedēļas autoservisā…
– Nu lūk, vēl viens kretīnisma piemērs, – Māra it kā vērsās pie neredzamas auditorijas. – Tev uz pieres rakstīts, ka šitam jefiņam var solīt visu, kas ienāk prātā. Ņuņņa.
Viņa atkal aizsmēķēja un izpūta dūmus griestos.
– Es tev pateikšu, kas tu esi, Vladik. Tu esi krohobors, kas staigā apkārt cerībā, ka izdosies atrast kādu drupatu. Vai arī kāds iedos. Pasaki man, kāpēc Kucāni brauc ar jaunākās markas žiguli, bet mēs jau trīs gadus kratamies ar veco klaberkasti?
– A tāpēc, ka Kucāns ir karjerists, službists viņš ir! Kreklu dupsī rauj…
– A man pie dirsas, ko viņš tur rauj. Man vajadzīgs rezultāts, bet rezultāta nav.
Vladislavs ieturēja pauzi, jo vēlējās izbeigt bezjēdzīgo lamāšanos. Viņš mēģināja saņemties, lai noformulētu savas domas, un šī saruna varētu nonākt pie kāda loģiska noslēguma.
– Tev taisnība, un es netaisos ar tevi strīdēties. Redzi, dzīvē ir ne tikai karjera, nauda un mantas. Ja mēs esam cilvēki, mums katram ir savs aicinājums, ko mēs gribam un kas mums padodas vislabāk. Man tā bija celtniecība, bet sanāca kļūt par juristu. Labi, lai tā būtu, bet tad es arī gribu strādāt īstu jurista darbu. Kā man teica, čeka izmeklē lielus, valstiski svarīgus noziegumus: valūta, spiegi, bandīti… Bet kā ir patiesībā? Ir tā, ka priekšniecība man pasaka jau iepriekš, kādam jābūt izmeklēšanas rezultātam, kurš vainīgs, kurš nē, un kā pareizi sarakstīt papīrus.
Māra klusēja, pārsteigta par šiem runas plūdiem. Tā jau saka, ka dažam iedvesma nāk uz pohām, un te ir dzīvs piemērs. Tikmēr viņas vīrs, klusēšanas iedrošināts, turpināja:
– Ja mēs pieņemam nelietību un stulbumu kā normu, mēs vairs neesam cilvēki. Tu man jautāji, vai es nezināju, uz kurieni eju strādāt, un es tev atbildu: es tik tiešām nezināju, ka eju uz vietu, kur nelietība un stulbums ir norma. Čekā strādā tikai tādi, kuri to jau ir pieņēmuši pirms stāšanās darbā. Nav runa par kaut kādu izvēli, kā tu saki, bet ir atšķirība čekistu attieksmē pret savu darbu. Kādi deviņdesmit procenti tiešām centīgi ietur līniju un zina, ka par nelietībām un stulbumu viņi saņems zvaignītes uzplečos, naudu, dzīvokļus, mašīnas un citus labumus. Vēl kādi deviņi procenti dara to pašu, un cenšas nopelnīt vēl papildus. Un vēl ir pavisam nedaudzi, varbūt daži cilvēki, kuri arī cenšas izmantot sistēmu sava labuma gūšanai, bet pēc iespējas izvairās no nelietībām. Ir skaidrs, ka no čekas prom viņi netiks, tāpēc viņi cenšas gūt maksimālo labumu sev, nodarot minimālu ļaunumu citiem.
Tagad Vladislavs juta, ka ir zirgā, tāpēc pārgāja atklātā uzbrukumā.
– Tad lūk, man ir sajūta, ka Duģiks, Romka un arī Vaļera pieder pie šīs pēdējās kategorijas. Viņi visi ir vecāki un pieredzējušāki par mani, un es jūtu, ka savā būtībā viņi normāli veči, no kuriem vajag mācīties. Starp citu, vakar es biju vienīgais, kurš piedzērās. Tā ir mana problēma, es vēl daudz ko nesaprotu un pārdzīvoju. Arī mēs ar tevi viens otru vairs nesaprotam, un man tas ir smagi. Es tevi lūdzu, piedod man un saproti, ka tikai kopā mēs varam mēģināt kaut kā izdzīvot šajā purvā.
Māra domīgi klausījās un smēķēja.
– Tu esi loģiska un praktiska, es domāju, tu mani sapratīsi. Turklāt, runā, ka būs lielas pārmaiņas. Esi taču dzirdējusi, vai ne? Ka būs tas Andropova gatavotais Gorbačovs…
Māra nodzēsa cigareti, paskatījās pulkstenī un pārtrauca vīru pusvārdā.
– Par politiku parunāsim citreiz, bet tagad pulkstenis jau pāri septiņiem…
– Māra, pagaidi, tu man uzdevi daudzus jautājumus, es arī gribu tev kaut ko pajautāt. Ja tu vēlies, lai es kļūstu par ideālu čekistu, tas ir galīgi garām. Tu taču pazīsti Sergeju Mičuli? Nu, izmeklēšanas daļas priekšnieku. Viņš ir kā mašīna, precīzi dod rīkojumus un kontrolē izpildi. Vienmēr perfektā pelēkā uzvalkā un šlipsē, gludinātā kreklā, viksētās kurpēs. Pat acis viņam pelēkas, nekad nekādu emociju, skatās tevī ar zivs skatienu. Vai tu vēlies sev tādu vīru, Māra?
– Es vēlos vīrieti, nevis lupatu un impotentu. Tagad laiks kopties uz darbu, bet pie sarunas mēs vēl atgriezīsimies. Uz manu galveno jautājumu, kā mēs turpmāk dzīvosim, tu neatbildēji.
Māra piecēlās un devās uz virtuvi, un pa ceļam ikdienišķā tonī noteica:
– Davai, Vladik, marš uz vannu, un lai pēc desmit minūtēm būtu kā gurķītis.
* * *
Māras Bitānes darba vieta bija izglītības ministrijas pārvalde, kas nodarbojās ar skolām un skolotājiem. Pareizāk sakot, ar skolotāju izvietošanu pa skolām. Viņa ikdienā kontaktēja ar skolu vadību, kadru inspektoriem un citām atbildīgām personām. Jaunās maiņas gatavošana bija nozīmīga padomju komunistiskajam režīmam, un bija svarīgi, lai ar to nodarbotos uzticami cilvēki. Vismaz, lai uzticamie būtu pie teikšanas, bet pārējie vilktu mācību darba vezumu. It sevišķi tas attiecās uz lielo pilsētu, pirmkārt Rīgas skolām, un it īpaši uz Rīgas centra skolām. Sistēma cenšas salikt cilvēkus pa plauktiņiem jau bērnībā. Tas aiztaupa darbu nākotnē, kad, sasniedzot apzinīgu vecumu, cilvēki tiecas veidot savu dzīvi paši.
Tajā rītā viņi abi ar Vladislavu reizē izgāja no mājām, bet uz darbu devās katrs ar savu sabiedrisko transportu. Vladislavs devās uz savu darba vietu Ļeņina un Engelsa ielu Stūra mājā.
Braucot trolejbusā, viņš ar satraukumu konstatēja, ka paģiras gāžas virsū pa īstam. Brokastīs izdzertā kafija ar sviestmaizi izraisīja organisma reakciju, kas izpaudās kā paaugstināts asinsspiediens ar visām nodevīgi redzamajām pazīmēm. Sejā parādījās neveselīgs sārtums ar vieglu tūsku, bet acīs, droši vien, bija raksturīgais glāžainais spīdums.
Vladislavs dalīja darba kabinetu ar vēl diviem izmeklētājiem. Bez viņa tur bija arī Jānis Kviesītis, izmeklēšanas veterāns, kurš no skata atgādināja Kārli Ulmani. Otrs kabineta biedrs bija kalsnais un melnīgsnējais Anastasijs Kakis-Zakis, vairāk pazīstams ar iesauku Dubultzvērs. Šo iesauku lietoja aizmuguriski, bet klātienē viņu sauca par Stasi. Sasveicinājies ar abiem, Vladislavs devās uz tualeti, lai vēlreiz rūpīgi apskatītu sevi spogulī.
Tur viņš gandrīz vai saskrējās ar Valēriju Fomenko, kuru visi kā viens sauca par Vaļeru. Nevīžīgā paskata un vaļīgās uzvedības dēļ viņš atgādināja huligānu. Aiz šīs ārienes slēpās pieredzējis operatīvais darbinieks, kurš savu izcilo spēju dēļ bija nonācis čekā no iekšlietu sistēmas. Vaļera nekavējoties novērtēja situāciju.
– Чё у тебя морда квадратная? Нажрался вчера, что ли?
Operatīvā darba ģēnijam viss bija kā uz delnas. Vakar viņš bija aizgājis no iedzeršanas pirmais, kad Vladis vēl nebija galīgi piedzēries. Tagad Vaļera runāja klusi, un, pienācis klāt, uzmanīgi ostīja gaisu.
– Ты вот что, будь осторожен, несёт от тебя чуток. А то загремишь под фанфары.
Parakņājies pa jakas kabatām, viņš izvilka tādu kā zāļu kapsulu. Atskrūvējis vāciņu, Vaļera izkratīja divas tabletes un iespieda Vladim saujā.
– На, разжуй и сглотни. Это выхлоп гасит.
Ātri noskalojis rokas, viņš uzsita Vladim pa plecu.
– Созвонимся в выходные, дело есть.
Atgriezies kabinetā, Vladis izņēma no seifa papīrus un iedziļinājās lietas materiālu lasīšanā. Patiesībā, tā bija izlikšanās, jo paģiru sindroma izraisītās ciešanas padarīja neiespējamu jebkādu jēgpilnu darbību. Viņš šķirstīja papīrus uz priekšu un atpakaļ, pārlasīja vēlreiz. Tur nebija daudz ko lasīt, viņam bija skaidras instrukcijas, kas un kā jāraksta lēmumā. Kādā brīdī viņš pat domāja sēsties pie rakstāmmašīnas, lai drukātu pierastos vārdus “Секретно. Постановление…”. Tomēr laikā attapās, ka ar teksta sacerēšanu varētu būt problēmas, un neveikli lēnā klaboņa varētu nodot viņa patieso stāvokli. Viņš paņēma papīra lapu un sāka rakstīt ar pildspalvu.
Darba diena ritēja savā ierastajā gaitā. Kādā brīdī kabinetā ienāca priekšnieks Mičulis, lai kaut ko apspriestu ar Kviesīti. Šādos gadījumos viņš parasti apstaigāja arī pārējo darbinieku galdus, ieskatījās papīros, kas atradās uz galda, un reizēm uzdeva kādu jautājumu. Šoreiz Mičuļa skatiens pārslīdēja Stasim bez aizķeršanās, un apstājās pie Vladislava, kurš pacēla uz priekšnieku jautājošu skatienu. Tomēr Mičulis tikai pamāja, sak, turpiniet vien tālāk, un izgāja no istabas.
Saņēmis kārtējo stresa devu, Vladis minēja, vai priekšnieks kaut ko nojauta, vai tā atkal ir paranoja. Vēlāk, atgriežoties no pusdienām, viņš gaitenī sastapa Mičuli vēlreiz. Šoreiz priekšnieks stāvēja ar muguru pret viņu, un bija iegrimis sarunā. Viņa sarunu biedram varēja būt ap piecdesmit gadiem vai vairāk, īsi apgriezti, sirmi mati un tāda paša saraina bārda. Džemperis un vējjaka, kepka galvā, jakas kabatās sabāztās rokas un mierīgi ikdienišķā izturēšanās radīja iespaidu, ik kā viņš, pastaigājoties pa Engelsa ielu, ieraudzījis Stūra māju, un nodomājis: “Ahā, redz, kur čeka, jāiet paskatīties, kas tur notiek.”
Vladis atcerējās, ka šo tipu viņiem, jaunajiem darbiniekiem, kādreiz stādīja priekšā kā “drošības orgānu leģendu”. Leģenda pat uzstājās ar kaut kādu priekšlasījumu, no kura Vladis neacerējās pilnīgi nekā. Nebija skaidrs arī kāpēc viņš ir leģenda, un ko leģendāru viņš ir paveicis. Kā viņu sauca? Jakovs… uzvārdu Vladis neatcerējās. Tikmēr minētais Jakovs, klausoties Mičuļa teiktajā, bija pievērsis Vladim neredzošu skatienu. Vladis varētu apzvērēt, ka šajā brīdī vecās leģendas seja saviebās nicīgā grimasē.
Garāmejot, Vladis uztvēra sarunas fragmentu.
– …Не было указаний по делу…
– Считайте, что указания вы получили… – Vladis sadzirdēja Jakova augstprātīgo, vēsi mierīgo balsi.
Stress uzkrājās, bet darba diena virzījās uz priekšu neciešami gausi. Tomēr eksekūcija nebija galā ar darba laika beigām. Jaunākajiem darbiniekiem pēc darba bija paredzēta politinformācija. Vladis novāca galdu, aizslēdza seifu un kopā ar citiem devās uz sanāksmju telpu.
Konstantīna Čerņenko, komunistiskās partijas ģenerālsekretāra, īsais valdīšanas laiks raksturojās ar to, ka smadzeņu skalošanas pasākumi izpaudās galēji idiotiskās formās. Nez no kādām šķirbām līda ārā viecie komunistu politdarbinieki. Knapi turēdamies kopā, tie rīkoja tā saucamos partijas politiskā darba pasākumus, ko krievu valodā apzīmēja ar abreviatūru ППР. Cilvēkiem pēc darba bija jāiet uz sapulcēm un jāklausās veco nejēgu muldēšanā.
Nodarbības vadīja izbijis armijas politdarbinieks pulkvedis Jāzeps Pļukša. Sapulces notika speciāli šim nolūkam atvēlētā sanāksmju telpā, kur Pļukša bija izvietojis tā saucamos uzskatāmās aģitācijas materiālus. Telpa pamazām pildījās ar sapulces dalībniekiem, kuri aplūkoja Pļukšas jaunāko garadarbu. Pašā vidū uz stenda bija novietots liels plakāts ar uzrakstu “ППР. Партийно политическая работа в условиях развитого социализма.“
Pulkvedis ieradās tieši noteiktajā laikā, izplatīdams ap sevi sviedru smaku. Viņš bija tērpies pelēkā uzvalkā, un no atpogātās žaketes pāri jostas vietai vēlās milzīgs vēders. Netīri baltā krekla apakšējā poga bija vaļā, un pa šķirbu rēgojās apakšveļas fragmenti. Viss Pļukšas tēls un izturēšanās bija pilnīgā pretrunā ar čekistu stilu un uzvedību, kuri uzskatīja sevi par aristokrātiem.
Patiesībā, pretruna bija vēl dziļāka. Čekisti uzskatīja sevi par augstāko kastu, gan intelektuālā, gan visādā citā ziņā. No viņu viedokļa, komunistiem bija pārāk liela vara padomju sistēmā. Agri vai vēlu šai nedabiskajai sistēmai jāsabrūk, un tad pie varas nāks viņi. Tieši viņiem jākļūst par neredzamo virzošo spēku aizkulisēs, kas turēs savās rokās gan ekonomikas, gan sabiedrības vadības sviras.
Taču toreiz 1984.gadā komunisti vēl bija pie varas. Viņu pārstāvis Jāzeps Pļukša gatavojās pilnībā izbaudīt doto iespēju parādīt varu iedomīgajiem kabineta dročilām. Tiesa gan, uz īsu brīdi, jo viņa rīcībā bija viena stunda politmācībām. Pļukša bija sagatavojis īpaši bezjēdzīgu lekciju, viņš tīšām runāja rupjības, uzrunājot auditoriju tā, it kā viņa priekšā būtu pēdējie stulbeņi.
Attieksme bija abpusēja. Sanāksmju telpa pamazām pildījās ar klausītājiem, kuri sēdēja sarindotajos krēslos, vai arī stāvēja un sarunājās. Neviens nepievērsa uzmanību pulkvedim, kurš jau kādu brīdi stāvēja auditorijas priekšā. Daži vēl nāca iekšā pa durvīm, skaļi sarunājoties, bet gaitenī bija dzirdami pat smiekli. Beidzot atradās kāds apzinīgais, kurš nolēma darīt galu šai necieņas izrādei. Tas bija kapteinis Pēters Kucāns. Viņš piecēlās no savas vietas pirmajā rindā un skaļā balsī nokomandēja:
– Товарищи офицеры!
Balsis pamazām noklusa, un klausītāji lēnām cēlās kājās. Bija sasniegts nepieciešamais disciplīnas minimums, Pļukša sasveicinājās, deva komandu “brīvi” un nodarbība varēja sākties. Tomēr durvju virināšana turpinājās arī pēc tam.
– Ваше отношение к политзанятиям оставляет желать лучшего, – Pļukša iesāka, censdamies piešķirt savai runai priekšnieciskus toņus. – Ничего, это мы поправим. Довожу до вашего сведения, что отныне партийные органы будут иметь решающее слово при продвижении по службе и присвоении очередных воинских званий. Так что могу посоветовать вам отнестись к политзанятиям с должным вниманием.
Tādā garā viņš turpināja vēl labu laiku. Nepievērsdams auditorijai nekādu uzmanību, viņš soļoja turpu un atpakaļ, izgāzis vēderu un sakrustojis rokas uz muguras. Beidzis savu tirādi ar ieteikumu rūpīgi apdomāt teikto, Pļukša apstājās pie jaunā plakāta un norādīja uz virsrakstu.
– Значит так, внимание. Что такое ППР? Пришли, попиздели, разошлись, так по вашему? Я думаю, из выше сказанного мною вы уже догадались, что совсем не так. ППР даёт вам ключ для решения своих повседневных задач в свете последних решений партии и правительства. Иными словами, ППР даёт вам понимание проводимой линии партии. А линия партии, товарищи, это вам не хухры-мухры…
Runa turpinājās ar frāzēm no avīžu ievadrakstiem, pamācībām un rupjībām. Klausītāji garlaikojās, daži pamanījās lasīt kaut kādus papīrus vai grāmatas. Pirmajā rindā sēdošais Kucāns bija vienīgais, kurš kaut ko pierakstīja blociņā. Vaļera sēdēja pēdējā rindā, kur, paslēpies aiz būdīga kolēģa muguras, viņš veselīgi nosnaudās.
Vaļeras spēju aizmigt jebkurā izdevīgā brīdī apbrīnoja visi. Viņš varēja aizmigt ne tikai sapulcēs, bet arī transportā, sēžot pie rakstāmgalda, vai jebkurā citā piespiedu bezdarbības situācijā. Jautāts par šo savu spēju, Vaļera ar lepnumu atteica: “Автогенная тренировка, хули.” Ko nozīmē “autogēnais treniņš”, nezināja ne pats Vaļera, ne viņa sarunu biedri. Viņš to bija iemācījies no kāda profesora Krimā. Būtība esot tajā, ka cilvēki ar stabilu nervu sistēmu spēj koncentrēt savu gribu un uzmanību, lai aizmigtu, kad vien vēlas.
Tagad Vaļera gulēja un nenojauta, ka pieredzējušais lektors bija viņu atmaskojis, un nolēmis pārmācīt auditorijas priekšā. Lekcijas noslēgumā Pļukša mēģināja pāriet uz latviešu valodu. Jaukdams latviešu vārdus latgaliešu izloksnē ar krievu vārdiem, viņš ņēmās strostēt klausītājus par nepietiekamām latviešu valodas zināšanām. Tad, uz brīdi apklusis, viņš skaļi nokomandēja:
– Капитан Фоменко, встать!
Saņēmis no blakus sēdētāja dunku sānos, Vaļera atmodās un mēģināja aptvert situāciju. Sajutis sev pievērstos skatienus, viņš lēnām slējās kājās un nostājās sev raksturīgajā īpatnējā miera stājā, ar plecos ierautu galvu un plati atvērtām acīm. Skats bija komisks, un auditorija nedaudz atdzīvojās. Gandarījts par radīto efektu, Pļukša norādīja uz Vaļeru kā uzskates materiālu.
– Вот полюбуйтесь, наглядный пример. Товарищ Фоменко прибыл к нам из органов милиции. Отличный оперативный работник, можно сказать, мастер своего дела. А по латышски ни гу-гу.
Klātesošie ar interesi sekoja notiekošajam, un Pļukša iedvesmots turpināja:
– Скажите, Валерий, а дрыхнуть на политзанятиях, это чисто милицейская привычка? Что то я сомневаюсь. Представьте картину, если бы мы проводили занятия в МВД, а там все слушатели повально спят. Ночью вы чем занимаетесь? Ну, расскажите, нам интересно.
Tagad visi atklāti uzjautrinājās, un atmosfēra sanāksmju telpā pamazām kļuva neformāla. Pļukša pacēla rokas, prasot uzmanību, un atkal pārgāja uz savu jaukto latviešu – krievu valodu.
– Lūdzu uzmanību, biedri, mēs šodien beigsim, bet noslēgumā man ir paziņojums. Фоменко, садитесь. Mūsu republikas kuļturas dzīvē ir svarīgs notikums. Rīgas kinostudija ir palaidusi uz prokat jaunu filmu… как название то, забыл… “Фронт во дворе”, что ли. Ну в общем, смотрите афишу. Фильм рекомендован к просмотру всему личному составу. Mums, biedri, vairāk uzmanības vajag pievērst latviešu valodai un kuļturai. Īsta kuļtura vienmēr ir politiska un… партийная. Filma ir par to, kā partorgs Antuns, vai zin, dibinaja padomju varu 1944.gadā pēc fašistu padzīšanas. Vot, tā bija īsta партийно политическая работа, ППР по настоящему, kā to darīja mūsu tēvi. To filmu vajag visiem paskatīt, īsts mākslas darbs, un galvenajā lomā slavenais Ciļindrinskis.
Atmosfēra zālē bija diezgan brīva. Kāds pacēla roku un teica:
– Atļausiet, biedri pulkvedi? Galvenajā lomā Gunārs Cilinskis, bet filma saucas “Fronte tēva pagalmā”.
Tas bija kapteinis Romualds Kozlovskis, kuram bija paradums izrunāties un uzdot jautājumus. Īsti nebija skaidrs, ar kādu mērķi viņš to darīja. Lai gan reizēm viņš pamatīgi nokaitināja priekšniecību, tomēr tas nekādā veidā neietekmēja viņa karjeru. Gluži otrādi, Kozlovskim izdevās ieturēt kaut kādu savu līniju, kas vairoja autoritāti, un gudra, zinoša cilvēka reputāciju.
Manāmi aizskarts, Pļukša pacēla balsi. Visi gatavojās doties prom, un troksnis zālē pieauga.
– Прошу внимания, мы еще не закончили. Mеня поправили, спасибо большое. Козловскис, я надеялся, что сегодня мы обойдёмся без ваших реплик. Видимо, не судьба.
– Товарищ полковник, я считаю, что важно правильно произносить имена уважаемых нами людей.
Troksnis noklusa, tagad visi klausījās dialogu, kas solīja būt interesants.
– Вы у нас умный, согласен. Умнее начальства, умнее старших товарищей, умнее всех. Ну раз вы такой умный, то пожалуйста к следующему занятию вы нам подготовите доклад о международном положении. Товарищь Куцанс…
– Я! – pirmajā rindā sēdošais Kucāns pielēca kājās.
– Да садитесь вы, не в службу, а в помощь. Пожалуйста проследите, чтобы доклад был подготовлен должным образом. Чтобы нам опять не приходилось слушать демагогию от товарища Козловскиса, – saruna pamazām izgaisa uz trokšņa fona, klausītāju nepacietībai augot. Bija laiks sanāksmi beigt. – Представите на рассмотрение доклад Куцансу до среды…
Visai šai jezgai beidzot pienāca gals, un Vladislavs sajuta atvieglojumu, kad izgāja uz ielas. Bija silts vakars, krēsloja. Ļeņina ielas veikalu reklāmas jau bija iedegtas. Krāsainas gaismas, dzīva satiksme uz ielas un gājēji, kas devās mājās no darba – tas viss radīja īpašu noskaņu. Viņš negribēja atgriezties mājās. Iedomājoties neizbēgamo tikšanos ar Māru, viņam radās vēlme vismaz brīdi uzkavēties vakara ielas relaksētajā atmosfērā. Kļūdams par vienu no šīs straumes elementiem, viņš sāka soļot centra virzienā.
Šķersojot Kārļa Marksa ielu pie zaļās gaismas, Vladis pameta skatu uz veco Ģertrūdes baznīcu, kas grima tumsā. Ejot garām Rīgas modes nama plakanajai kārbai, viņš spraucās cauri ļaužu pūlim, kas pie pieturas gaidīja sabiedrisko transportu. Nonācis Ļeņina un Kirova ielu krustojumā, stāvot pie sarkanās gaismas, viņš ar neredzošu skatienu vēroja Ļeņina pieminekli un drūmo Ministru padomes ēku aiz tā.
Nonācis pie rudenīgā krēslainā Komunāru parka, Vladis ļāvās kārdinājumam un devās pastaigā. Rudens noskaņa ar neatkārtojamo smaržu un krāsām, ar netveramo ilgu un miera noskaņu darīja savu. Vladis jutās aizkustināts. Paģiras jau bija beigušās, bet emociju šūpoles tagad svieda viņu apcerīgā noskaņā.
Viņš dreifēja kā kuģis ar caurumu bortā, ko bija izsitusi vakardienas dzeršana. Ietekmes un noskaņas šļācās iekšā kā nevaldāma straume, un nesa viņu nezin kur. Atmiņā uzpeldēja kaut kādas ainas no bērnības, un Vladis izberzēja aizmiglotās acis. Viņš bija nonācis Merķeļa un Ļeņina ielu krustojumā.
Šķērsojis ielu, viņš nokļuva puķu tirdziņā, kas atradās pretim Saktai. Tur bija salikti galdi, uz kuriem garāmgājēju izvēlei rindojās trauki ar rudens ziediem. Pārdevēji stāvēja vai sēdēja uz soliem, un tirdzniecība ritēja raiti.
Vladis ievēroja večiņu, kura sēdēja pie paša galda stūra. Viņai nebija ziedu ko pārdot, bet to vietā priekšā uz galda bija nolikti daži pāri adītu vilnas zeķu un cimdu. Vladis bija ievērojis viņu jau iepriekš. Večiņa tur sēdēja gandrīz vai katru dienu, lai gan vieta bija paredzēta tikai ziedu pārdošanai. Gadījās ka pie viņas pienāca kaut kādi uzraugi vai pat miliči un lika aiziet. Tomēr viņa atkal atgriezās un ar apbrīnojamu neatlaidību, uzrunājot gājējus, centās pārdot savus adījumus.
Tagad Vladis, pašam nemanot, bija nonācis šajā uzrunas lokā.
– Nāc, dēliņ, paskaties kādi smuki cimdi. Sieviņai uzdāvāsi.
Viņa runāja ar vieglu latgaliešu akcentu, kas Vladim likās ļoti pazīstams. Tieši tā runāja pie viņiem Balvos. Tā nebija ne Rēzeknes, ne Ludzas izruna.
Vecā sieviete izstaroja labestību ikvienam, un tam nebija vajadzīga piepūle. Vladim atkal uznira pagātnes ainas, gan no bērnības, gan arī pavisam nesenas… Tieši tā runāja un izturējās vecmāmiņa, kura nomira pirms gadiem trim. Atkal uznāca aizkustinājums, bet šoreiz tas ierāva kā atvarā. Kaklā bija kamols un acis pilnībā aizmigloja asaras. Neko neredzot, viņš sagramstīja kabatā maku, izņēma piecus rubļus, un, nolicis tos večiņai priekšā, pagriezās, lai šķērsotu ielu Saktas virzienā.
Vecā sieviete kaut ko sauca viņam nopakaļ, lai taču paņem cimdus un vēl trīs rubļus, ko izdot… Vladis to vairs neuztvēra. Viņš jau atradās Saktas pusē, un bēga, valdot raudienu, kas nāca virsū kā ūdens. Tad viņš iegāja kaut kādās parādes durvīs, atspieda dūres pret sienu, un, paslēpis seju tajās, ļāva raudām vaļu.
Kam viņš varēja uzdāvināt adītos cimdus? Sieviņai? Ak Dievs, kā viņš varēja nonākt līdz tādai ārprāta dzīvei? Toreiz, kad viņi ar Māru gatavojās kāzām, viņš bija aizvedis līgavu atrādīt ģimenei uz tēva mājām. Māra ne par ko negribēja rīkot lauku kāzas, tāpēc nosvinēja vēlāk Rīgā tuvāko radu lokā. Ar Bitānu ģimeni viņa apsveicinājās un smaidīja, taču bija skaidrs, ka tuvākas attiecības Māra nevēlas.
Vecmāmiņa toreiz bija ratiņkrēslā, jo pārvietojās ar grūtībām. Viņa kaut ko teica tēvam, kurš sāka krēslu stumt uz durvju pusi, sakot, ka vecmāmiņa nejūtas labi. Vladis labi atcerējās, ka, atstājot istabu, vecmāmiņa skatījās uz viņu un kaut ko teica. Neviens to nesadzirdēja, vai arī nevēlējās dzirdēt, vai nu maz ko vecs cilvēks var sarunāt. Tomēr pašreiz Vladis atcerējās teikto, bet apstākļi piešķīra tam pavisam skaidru jēgu.
” …deni apprecēs mazdēliņš, vai tas man bija jāpieredz?” viņa māja ar roku, it kā dzenot Vladi prom. “Ej, Vladi, ej vien. Būsi liels vīrs Rīgā.”
Te nu viņš bija, lielais vīrs ar pilnvarām, pagonām un pogām, paģiru sagrauts un sievas atstumts. Nebija skaidrs, cik ilgi viņš tā stāvēja Merķeļa ielas nama kāpņu telpā, kur nelabi oda pēc kaķiem. Varbūt kāds pagāja garām aiz muguras, bet Vladis to nejuta. Viņam bija vienalga, ko nācēji domā. Labi ģērbies, spēcīgs vīrietis stāv ar seju pret sienu, bet viņa pleci raustās kā krampjos. Nez, ko viņš tur dara? Vemj droši vien, vai varbūt čurā? Ej nu sazini… Šādas asociācijas Vladim radās tad, kad viņš pamazām atguva kontroli pār sevi.
Izgājis uz ielas, viņš konstatēja, ka vakars atklājas pavisam citās krāsās. Bezcerība un nedrošība atkāpās kaut kur otrajā plānā. Kļuva viegli un radās paļāvība. Tā droši vien jūtas ticīgie pēc lūgšanas, Vladis nodomāja. Atvieglots viņš soļoja uz trolejbusa pieturu, lai beidzot dotos mājās. Lai notiek, kas notikdams.
Purvciema dzīvokļa logi bija tumši. Uznāca nelaba priekšnojauta un neliels stresiņš atkal bija klāt. Vladis atslēdza durvis un iegāja dzīvoklī. Varbūt viņa guļ? Ieejot guļamistabā, atklājās pavisam nejauka aina, kas atkal lika sažņaugties pakrūtē. Skapja durvis vaļā, tukšās atvilknes izvilktas līdz galam ārā. Viss bija tīšām atstāts tā, lai radītu pamestības traģisko ainu. Iegājis virtuvē, viņš atrada zīmīti uz galda.
“Vladi, es aizbraucu dzīvot pie mammas uz Vīlandes ielu. Manuprāt, tā būs labāk mums abiem. Tā turpināt vairs nevar, un mums jādomā, kā mēs turpmāk dzīvosim. Tu man neatbildēji uz jautājumu, bet es gaidu atbildi. Kad būsi izdomājis, zvani. M. … P.S. Padoms – neved maukas mājā, labi?”
Vladis nosprauslājās, lasot pēdējo rindu ar padomu. Tas bija īsti Māras stilā, brīdināt ar neizteiktiem draudiem. Tā sakot, nedomā darīt blēņas, es vienmēr uzzināšu, ko tu dari. Viņš saburzīja zīmīti un ar atvieglojumu ielidināja atkritumu tvertnē. Tas bija vienkārši lieliski! Atgriezās miers, un tam pievienojās brīvības sajūta. Turklāt, divas brīvdienas vēl priekšā. Izmakšķerējis zīmīti no tvertnes, Vladis pārlasīja vēlreiz, un, smiedamies no sirds, saplēsa to sīkās driskās.
Oma uzlabojās, un interese par dzīvi atgriezās ar izsalkuma sajūtu. Ledusskapī bija dažas olas, maize un sviests. Gatavodams vakariņas, viņš turpināja apcerēt Māras vēstījumu. Uz Vīlandes ielu viņa pārvākusies, vai zin, nevis uz savu Janku Kupalu smieklīgo. Nu, nu. Mārai bija paradums sarunās lietot vecos Latvijas laiku ielu nosaukumus, par kuriem Vladim nebija ne jausmas. Fridriha Engelsa iela viņai bija Stabu iela, Kārļa Marksa iela – Ģertrūdes, Ļeņina – Brīvības un tādā garā. Aristokrāti tēlo, maķ tvaju, bet viņš, lauku puisis, ne bū, ne bē. Выпендрёж голимый, ko te vēl piebilst?
Paēdis vakariņas, viņš iekārtojās dzīvojamā istabā pie televizora ar tējas tasi. “TV Panorāma” tuvojās izskaņai ar laika ziņām. Tūlīt pēc tam pulksten deviņos LTV1 sāka raidīt vissavienības informatīvo programmu “Время“. Diktora vienmuļā muldēšana par kaut kādu PSKP CK plēnumu uzdzina žāvas. Nenormālā diena ar pārdzīvojumiem bija galā, un Vladis bija iztukšots līdz pēdējam. Tā viņš aizmiga un noslīdēja pa pusei guļus stāvoklī dīvāna stūrī. Televizors turpināja burbuļot kaut ko par tautas saniegumiem komunistiskās partijas vadībā, līdz beidzot ap pusnakti programmas beidzās, un Vladi atmodināja spalgais signāls, kas bija paredzēts aizmigušo pilsoņu modināšanai, lai tie varētu izslēgt savus aparātus un doties pie miera.
Pusmiegā taustoties, viņš sagrāba televizora tīkla vadu un rupji izrāva štepseli. Tumsā sagramstījis pledu, kas vēl no vakardienas atradās turpat, atkritis uz dīvāna, un momentā atslēdzies nemaņā, viņš nogulēja līdz pat rītam.
Paies tikai daži mēneši, un nomirs pusdzīvais Konstantīns Čerņenko, bet viņa vietā nāks jaunais Mihails Gorbačovs. Milzīgā valsts sāks pieredzēt izmaiņas, kas ir tieši pretējas visam tam, ko līdz šim sludināja neaizstājamā komunisma ideoloģija. Sabiedrības domājošā daļa uztvers to visu ar cerībām, šaubām un apjukumu. Skaidrs, ka esošajam komunistiskajam idiotismam ir jādara gals, bet nebūs skaidrs, ko tieši darīt un kā, jo šīs sabiedrības daļas iespējas ietekmēt situāciju būs tuvas nullei. Tas novedīs pie pretrunām, savstarpējas cīņas un neveiksmēm.
Turpretim komunistiskās padomju sabiedrības vadība – partijas, čekas, saimnieciskā un kriminālā nomenklatūra strādās pilnā sparā. Tas būs laiks, kad sagrābt savās rokās milzīgās bagātības, kas līdz šim formāli piederēja visai tautai. Nomenklatūra pārkārtos ekonomiku, naudas sistēmu un sabiedrības vadību tā, lai visa valsts strādā tikai viņu interesēs. Tas notiks saskaņā ar iepriekš izstrādātu plānu, kas saskaņots ar svarīgākajām ārvalstīm, ņemot vērā šo ārvalstu intereses.
Vladislavs Bitāns, čekists – pārpratums, nezināja, ka viņa liktenis kļūs atkarīgs no tā, vai viņš spēs izvirzīties un pacelties nomenklatūras kastā. To spēs tikai tie, kuri tieksies pēc naudas un varas, neskatoties ne uz ko. Taču patlaban viņš neko no minētā nenojauta, un nemanīgi gulēja, sistēmas un personisko problēmu izsmelts.
* * *
Māra Bitāne tās dienas rītā ieradās darbā domīga. Pārdomas izraisīja saruna ar Vladi. Precīzāk, sarunas noslēgums, kad viņš pieminēja Gorbačovu un iespējamās izmaiņas, kas varētu sākties pēc pastulbā karjerista nākšanas pie varas. Varētu teikt, nu, kas tur sevišķs, tagad visi to vien runā, Gorbačovs tāds, Gorbačovs šitāds, jauns, labs, enerģisks… visa parastā un tukšā plebeju pļāpāšana, apspriežot varas Olimpa iemītniekus. Taču bija kaut kas tāds, ko Māra nebija iedomājusies. Nu labi, viņš nāks pie varas, un kaut ko mainīs. Bet kas tieši mainīsies, kas būs vajadzīgs, bet kas lieks? Ko es konkrēti varu iegūt no šīm pārmaiņām?
No Māras viedokļa, komunisms bija pašpietiekama sistēma, kas noslēdzas pati sevī. Tas ir kā lode, kuru nav kur aizķert, lai sāktu kaut ko reformēt. To var tikai sasist, un no lauskām veidot kaut ko jaunu. Kādas vēl reformas, kas par muļķībām? Ko viņi darīs? Likvidēs PSRS un nodibinās neatkarīgu Latviju? Arī absurds.
Jautājumu bija daudz vairāk, nekā atbilžu. Kā parasts šādās situācijās, Māra nolēma sekot mirušā tēva ieteikumiem, un aprunāties ar onkuli Jašu. Toreiz, īsi pirms nāves, tēvs bija pasaucis Māru uz nopietnu sarunu. Māte tovakar viesojās pie radiem, un viņi ar mirstošo tēvu runāja visu vakaru. Tā bija vienīgā reize dzīvē, kad Māra bija raudājusi. Vismaz, viņa neatcerējās vēl kādu gadījumu, kad notiekošā svarīgums bija viņu saviļņojis līdz asarām.
Tēvs atstāja garu sarakstu ar saviem paziņām pa specialitātēm, ar telefona numuriem, adresēm un raksturojumiem. Viņš smalki aprakstīja katra iespējas un iespējamās situācijas, kad varēja kontaktēt, un kādos jautājumos, kurš viņam ir parādā, ko parādā un cik… Meitas asaras viņš uztvēra noraidoši, pat mēģināja sadusmoties un kaunināt. Tomēr no bālā mirēja mutes izlauzās tikai klepus lēkme, un pēc tam viņš atkal vērsās pie meitas savā ierastajā bezkaislīgajā manierē.
“Ты не плачь, доча, не к лицу тебе. Остаёшся тут за главного,” viņš mēģināja pasmieties, bet atkal neveiksmīgi. “Маму береги, не грузи, если проблемы или что. Она женьщина… гм, простая. Не деловая, короче, для нее только эмоции, и всё без толку… ну, сама ведь знаешь, да? А у тебя все карты в руки, ты любую ситуацию можешь разрешить. Все контакты твои, всё что в жизни понадобится. А муж твой будущий… поц, что с него возмешь? Женись, если нравится, но учти, что ему пастух нужен. Во всём и всегда,” vecais Zilbers apklusa, lai koncentrētos uz vēl nepateikto. “Но самое главное, если совет нужен или устроить надо чего, обратись к дяде Яше. Мы с ним друзья товарищи… в доску, как говорят, в гробовую доску, ха-ха. Не удивляйся, дочь, жить надо в кайф, а помирать с юмором… Ну, в общем, ты поняла, если что, зови дядю Яшу, он всё устроит в лучшем виде.”
Pašreiz Māras pārdomu rezultāts bija tāds, ka situācijas nopietnība prasa, lai to noskaidrotu pamatīgi un nekavējoties. Šim nolūkam viņai nāksies tikties ne tikai ar onkuli Jašu, bet arī citiem nozīmīgiem cilvēkiem, zvanīt pa telefonu, norunāt tikšanās, apspriest svarīgas lietas… Ar vārdu sakot, to visu vajadzēja darīt kādā drošā vietā. Turklāt vīra klātbūtne nebija vēlama, jo Vladim nav jāzina visa lietas būtība. Viņam pietiek ar to, ka Māra pieņems lēmumu attiecībā uz viņu pašu, un attiecīgi rīkosies tad, kad lēmums būs pieņemts.
Aizbildinoties ar tikšanos pa darba līniju, viņa pārnāca mājās pāris stundas agrāk, lai savāktu no dzīvokļa nepieciešamās mantas, izsauktu taksi un nogādātu tās mātes dzīvoklī Kupalas ielā. Patlaban viņa gulēja savā gultā, un ar patiku izbaudīja auru, kas valdīja dzīvoklī, kur pagāja viņas jaunība. Pirms miega, pārdomājot savu plānu vēlreiz, atklājās jaunas detaļas, kas liecināja, ka plāns ir pareizs, un tajā ir daudzas ļoti patīkamas nianses.
Jau rīt viņa piezvanīs Sašam, fizkultūras institūta studentam, ar kuru Māru saistija intīma tuvība vēl no pašas studiju laikiem. Tiesa gan, pēc kāzām ar Vladi, viņiem izdevās tikties reti. Kad tas bija pēdējo reizi? Pirms gada, droši vien. Saša bija ļoti veiksmīgs jauns cilvēks, meistarkandidāts sporta vingrošanā, un papildus tam ar labiem panākumiem tirgoja džinsus un skaņu plates ar rietumu rokgrupu ierakstiem. Viņš bija tā saucamais farcovščiks, un par to varēja pateikties Mārai. Viņa savulaik bija rekomendējusi Sašu ietekmīgiem cilvēkiem, kuri vairumā piegādāja minētās šmotkas no ārzemēm. Lai saprastu to, cik ietekmīgi bija šie cilvēki, jāņem vērā, ka preces vajadzēja dabūt cauri “dzelzs priekškaram”. Tas ir, robežai, kas toreiz pilnībā izolēja PSRS no ārvalstīm.
Māra atcerējās, kā viņa, būdama svešvalodu fakultātes studente, iepazinās ar Sašu. Viņš tolaik mācījās vidusskolā, bet jau nopietni nodarbojās ar sportu. Saša bija iekritis, kad mēģināja kādā Rīgas kafejnīcā pārdot panēsātus džinsus. Lai glābtu dēlu no tiesas, kas draudēja ar ieslodzījumu nepilngadīgo kolonijā, viņa vecāki, meklējot kontaktus, nonāca līdz Māras tēvam. Sanāca tā, ka viņi satikās, un Māra nekavējoties paņēma izskatīgo jaunekli savā apritē.
Tas bija laiks, kad Māra satikās ar daudziem vīriešiem. Uzkrātā pieredze ar laiku atvēsināja kāri pēc jauniem piedzīvojumiem. Kāda jēga no kārtējā paziņas, kura vienīgais mērķis ir iebāzt viņai savu rīku? Nē, Māra atklāja, ka īstā vērtība ir tiem retajiem vīriešiem, kuri gultā dara to, ko viņiem liek. Saša šajā ziņā bija nepārspējams, un izpildīja jebkuru viņas vēlēšanos, kas nebūt nebija jāizsaka vārdos.
Reiz, lai palielītos, Māra atrādīja Sašu savām draudzenēm. Pēc tam, jautātas par iespaidiem, draudzenes rauca degunus, un teica, ka viņš izskatās pēc pediņa. Nav viņš nekāds pediņš, draudzenēm vienkārši skauž, tas arī viss. Lai gan, ej nu sazini, kas tiem ķermeņa kultūristiem aiz ādas. Vai nav vienalga, rīt viņa zvanīs Sašam un pavadīs ar viņu visu nakti. Lai atstrādā savu atļauju nodarboties ar farcovku. Ar šādām patīkamām domām Māra izstaipījās gultā un cieši aizmiga ar tāda cilvēka pārliecību, kurš dzīvē visu dara pareizi.
Novērtē šo rakstu: