Sarunas

Par konceptuālo varu, 4.daļa

08 Jun 2019 | Autors: RB | 6 komentāri

Iepriekšējās daļās aplūkojām no kā sastāv sabiedrības varas kodols. Tēmas izklāstā tikām līdz cilvēku sabiedrības aprakstam https://tautastribunals.eu/?p=49849 . Tam sekoja cilvēku sabiedrības ieviešanas darāmo darbu saraksts Latvijā, ko noformēju kā Latvijas prezidenta programmu https://tautastribunals.eu/?p=49917 . Programmu tuvāk izskaidroju video materiālos, 1.daļa https://youtu.be/IV1xv-moiFg un 2.daļa https://youtu.be/wGrIJyJQOWk . Programmu iesniedzu Saeimai, piedāvājot savu kandidatūru prezidenta amatam, vairāk šeit https://tautastribunals.eu/?p=50000 , https://tautastribunals.eu/?p=50300 un https://tautastribunals.eu/?p=50520 .

Tomēr praksē notiek pavisam kas cits, vai nē? Par prezidentu ir iecelta cita persona. Taisnības labad vajadzētu uzreiz pielabot, ka ieceltais ir “Latvijas Deputātu prezidents”, līdzīgi kā mums ir “Latvijas Ministru prezidents”. Viņam nav nekāda sakara ar prezidēšanu Latvijas mērogā, un nevajadzētu maldināt Latvijas un starptautisko sabiedrību. Statusu nosaka paveiktie darbi, bet ja vēl nav bijusi izdevība darbus uzsākt – sava pozīcija. Deputātu prezidentam nav ne darbu, ne pozīcijas, bet ja viņam būtu savi uzskati, tas būtu kaut kas gluži pretējs manis paustajam.

Tāpēc šajā rakstā piedāvāju aplūkot vispārīgas likumsakarības pārejā uz cilvēku sabiedrību. Par piemēru ņemsim notikumus mums tuvajā Latvijā, kas vairāk atbilst bēdu ielejai, atpalikušai un nospiestai valstij. Īsumā, nostādne ir tāda. Mēs varam sagaidīt, ka notikumi attīstīsies tieši pretēji mūsu paustajām vēlmēm un plāniem. Tomēr mūsu svēts pienākums ir savas vēlmes un plānus formulēt skaidri un nepārprotami. Mūsu pienākums ir formulēt savu pozīciju. To darot, mums ir jāsaprot, ka mūsu spēkos nav noteikt kā tieši mēs sasniegsim savus mērķus. Tas ir augstākas varas ziņā. Mums ir jābūt gataviem un jāstrādā tiktāl, ciktāl sniedzas mūsu iespējas.

Pirmā likumsakarība ir tāda: mērķi sasniegt ir izredzes tikai tam, kurš spēj to skaidri formulēt, dzīvot saskaņā ar to un neatlaidīgi strādāt attiecīgajā virzienā. Pretējā gadījumā notikumu virzītājs nespēj cilvēkam palīdzēt.

Ja cilvēks ir pasīvs un vājš, tas pakļaujas esošajai degradējošai sistēmai, tās draudiem un kārdinājumiem, cilvēkam nav izredžu. Vēl jo vairāk, tieksme sadarboties ar sistēmu, atteikties no cilvēcības, tā sakot “pārdot dvēseli” un iekļauties kā bezdomu un bezgribas skrūvītei sistēmas mehānismā var novest pie bojā ejas. Degradējošai sistēmai nepieciešamas absolūti vadāmas un paklausīgas personas augstākajos amatos, bet zemākajos uzraugu amatos uzņem deģenerātus. Agonējošā konceptuālā vara joprojām cenšas palikt aizkulisēs, tomēr reizēm nākas pabāzt degunu uz skatuves, jo leļļu teātris vairs neiet cauri. Kad tas notiek, publika ierauga izmisušas, histēriskas radības, kuras pēc agresīvas bļaustīšanās var pēkšņi sabrukt raudās.

Kā piemēru iekļaušanai sistēmā un sekojošai karjerai aplūkosim kāda Latvijas ebreju jaunekļa dēkas, kura ģimene 70-os gados saņēma atļauju emigrēt no PSRS uz Izraēlu. Dzīve PSRS / Latvijas PSR bija draņķīga, bet arī noteiktajā galapunktā Izraēlā nekas labs nebija gaidāms. Tur varēja aizsūtīt uz kibucu un nolikt tomātu vagā, lai vālē. Tā nu sanāca, ka sākuma punkts un galapunkts bija gandrīz vienādi slikti, bet īstā dzīve notika kaut kur pa vidu Austrijā, Vācijā un pat Amerikā, ja izdevās līdz turienei nokļūt.

Daudzi emigranti tad arī centās palikt kaut kur pusceļā, dažiem tas izdevās, bet dažiem nekā. Piekasīgi ierēdņi pastāvēja uz to, ka jābrauc uz turieni un jāpaliek tur, kur norāda ieraksti papīros. Tomēr kopā ar piekasīgajiem uzradās arī saprotoši un izpalīdzīgi tautieši, kuri solīja jautājumus ar ierēdņiem nokārtot. Kā jūs maksāsiet? Naudā vai natūrā? Skaidrs, ja jūs nākat no PSRS naudas jums nav, ja nu vienīgi jums šeit ir bagāti radinieki. Atliek otrais variants, bet nevajag par to satraukties. Runa iet par savstarpēju palīdzēšanu, kā tas notiek jau kopš Vallenberga laikiem.

Tā nu mūsu jaunekļa bezrūpīgā dzīve pārgāja pavisam jaunā, reibinošu karjeras iespēju pārsātinātā vidē. Taisnību sakot, arī Rīgā viņš apmeklēja skolu, kas bija slavena ar to, ka tur varēja vienkārši neko nemācīties. Tagad viņam bija aizbildņi sabiedrības pašā augšā, nerunājot vispār par “latviešu” emigrantu sabiedrību. Tie viņam sita uz pleca un teica, paklau, ar savu uzvārdu tu vari iet līdz pašai augšai, vismaz Latvijā noteikti. Šamējie to visu ņem no sirds un par pilnu. Redzēsi, kad nākamreiz aizbrauksi uz turieni, visi Rīgas ebreji nāks un stāvēs rindā, lai tev nobuč.., sorry, paspiestu roku. Kas to izdarīs, tie būs iekšā, bet kas to neizdarīs, tie nebūs iekšā.

Veiksmes stāsts, nav ko piebilst. Cik pavisam bija ebreju, kuri pēc PSRS sabrukuma pārvācās uz rietumiem, pa taisno vai aplinkus ceļā? Kopā no PSRS un Austrumeiropas esot ap 10 miljoniem, bet tas jāprecizē. Droši vien lielākā daļa no viņiem ir iekārtojušies labi, vismaz atpakaļ neviens neprasās. Ir kāds cilvēks, kurš varētu ļoti daudz pastāstīt par šiem izceļotājiem un visu procesu kopumā, jo tas notika viņa vadībā un kontrolē. Viņš to arī stāsta, sarakstot grāmatas un aktīvi uzstājoties Krievijas, Ukrainas un Izraēlas televīzijas šovos. Tas ir bijušais PSRS oficiālais disidents Jakovs Kazakovs, kurš pašreiz ir pazīstams kā bijušais Izraēlas militārists un specdienesta “Nativ” priekšnieks Jakovs Kedmi.

(Turpinājums sekos)

Novērtē šo rakstu: