Jauniešiem, kuri gatavojas dienestam bruņotajos spēkos
08 Jul 2019 | Autors: RB | 8 komentāri
Pienāks laiks, kad tieši jums būs jākļūst par pagastu, rajonu un pilsētu vadītājiem. Starp jums būs arī kāds, kuram būs jāuzņemas valsts vadība. Būs jānovērš esošie traucējumi sabiedrības darbībā un jāveic pārkārtojumi, lai izveidotu normālu, cilvēcisku sabiedrību.
Tāpēc jums jāapgūst ne tikai militārās prasmes un zināšanas, bet arī jāsaprot, kā darbojas sabiedrība. Tas ir, kā notiek sabiedrības pārvalde, no kurienes tā ņem naudu un citus resursus, un kā tos izlieto. Kā uztur sabiedrisko kārtību un kādi apdraudējumi pastāv no (organizētās) noziedzības un (ārējiem) agresoriem.
Sabiedrība ir visai sarežģīts mehānisms, bet būtība ir cilvēku kolektīva nodrošināšana ar tiem resursiem un pakalpojumiem, kuri vitāli nepieciešami dzīvei. Kā notiek un kurš veic ūdens, pārtikas un enerģijas/ degvielas piegādi? Kam pieder zeme un citi nekustamie īpašumi? Kam nepieciešama mājvieta, kam aprūpe, kā iedzīvotāji saņem ārstu palīdzību? Kādā stāvoklī ir ceļi, kurš uztur ceļus un citu infrastruktūru, ieskaitot (elektro)sakarus? Kā darbojas sabiedriskais transports? Kur paliek atkritumi un notekūdeņi, un kurš tos pārstrādā?
Uz šiem jautājumiem ir gatavas atbildes, bet tās ir jāsameklē un jāapgūst. Kāpēc? Diemžēl, minētie pasākumi nav organizēti labākajā veidā, bieži tie neatbilst sabiedrības interesēm, satur korupcijas shēmas un noziegumus. Problēmas un noziegumi rodas tāpēc, ka sabiedrības pārvalde patlaban notiek ar mums uzspiestas “politiskās sistēmas” palīdzību. Aizkulišu darboņu apstiprināti “politiķi” grupējas “politiskajās partijās”, kuras imitē ideju cīņu tā saucamo “vēlēšanu” teātrī. Uzvarētāji iegūst tiesības rīkoties ar sabiedrisko labumu personiskās interesēs.
Jūsu uzdevums būs vienpersoniski aizstāt “politisko sistēmu” savā pagastā vai pilsētā. To nāksies paveikt arī visas valsts mērogā. Nāksies nesaudzīgi neitralizēt (organizēto) noziedzību un (ārējos) agresorus. Zināšanas par iepriekš minētajiem sabiedriskajiem procesiem un kopsakarībām dos jums iespēju ātri novērst acīmredzamus trūkumus.
Kad sabiedrība darbosies bez traucējumiem, būs iespēja uzsākt pāreju uz tiešām, dabiskām, cilvēciskām attiecībām. Tas ietvers arī pakāpenisku pāreju uz tiešām līgumattiecībām starp sabiedrisko pakalpojumu un resursu piegādātājiem un patērētājiem/ saņēmējiem. Šajā procesā vairākkārtīgi samazināsies nodokļi, un atsevišķām iedzīvotāju kategorijām tādi nebūs jāmaksā vispār.
Attīstoties līgumattiecību sistēmai, radīsies jautājumi par tiesību deleģēšanu. Tas ir, sabiedrībā radīsies vēlme strukturēties un izvēlēt vadītājus/ pārstāvjus. Jūsu uzdevums būs nodrošināt, lai visus būtiskos sabiedrības pārvaldes un saimnieciskos jautājumus ir iespēja izlemt ar tautas referendumu (nobalsošanas) palīdzību. Tas attiecas arī uz valsts prezidenta izvēlēšanu.
Vai tas nozīmē, ka pēc smagāko darbu paveikšanas jums būs jānoiet malā? Nē, gluži pretēji, ja minētos darbus būsiet veikuši godprātīgi un veiksmīgi, sabiedrībā nebūs lielākas autoritātes par jums. Jūsu pieredze, spēks un zināšanas būs objektīvi nepieciešamas cilvēkiem. Tāpēc tautas nobalsošanā jums vienmēr būs labas izredzes.
Citiem vārdiem sakot, tieši jūs veidosiet to cilvēku kopumu, kuru mēs ar lepnumu varēsim saukt par mūsu sabiedrības eliti.
Novērtē šo rakstu:
Paldies, Rid Bruner. Es un vēl vairāki jaunie lasām LRTT.
Ironiju pie malas, jaunieši. Lasiet LRTT, tātad pareizo ceļu ejiet. Tuvāk pie lietas.
Zaldātiņš katrai varai patīk tikai kā ērts,paklausīgs instrumentiņš esošās varas rokās. Par savas galvas esamības apzināšanos notiek klupināšana pie militārās karjeras pirmā pakāpiena…
=>1.11
Piekrītu. Tāpat, kā koris dzied diriģenta vadībā, un dejotāji dejo masveida pasākumos. Skaisti no malas izskatās, bet, kas notiek ar dalībnieku psihi? Raduši paklausīt. Tad viss ir atkarīgs no vadoņiem un viņu godaprāta. Ja tie ir egoistiski kampēji, tad ar tautu ir cauri.
Pilnīgi pareizi, disciplīnai jābūt, bet mums ir vajadzīgas domājošas militārpersonas. Tāpēc vajadzētu kaut kā saprast un sekot, kā notiek militārās karjeras, un pēc kādiem kritērijiem virsnieki izvirzās. Vajadzētu izpētīt esošo (augstāko) virsnieku CV, vai tur parādās likumsakarības. Radu būšana droši vien ir, tāpat arī zilie un visādi salašņas.
Par Latvijas armiju nekas labs nav dzirdēts, drīzāk gan pretējais.
Armijā vajadzētu izveidot labi motivētu, patriotisku kodolu. To vajadzētu atbalstīt, atklāti un ne visai atklāti. Pret šīm militārpersonām vajadzētu būt augstām prasībām, gan militārajā sagatavotībā, gan zināšanās par sabiedrību u.c. Šis kodols tad varētu izkaidrot neatbilstošajiem viņu neatbilstību. Izskaidrošanu varētu veikt ar metodēm, kas labi pazīstamas ne tikai armijā, bet arī sadzīvē. Pēc izskaidrošanas varētu viņiem palūgt no armijas pazust.
Ne velti ebreju čekisti masveidā apšāva latviešu, poļu un droši vien arī citus jaunos virsniekus. Tieši viņi bija lielākais drauds komunistiem, jo viņu būtība bija sabiedrības interešu aizstāvība. Kādreiz varēja sagatavot tādus virsniekus, vai tagad nevar?
Jau labu laiku domāju, no kura gala lai ķeras klāt jautājumiem par tā saucamo „radošo inteliģenci“. Par visiem tautas bezgala mīlētajiem komponistiem, dzejniekiem, diriģentiem, TV programmu vadītājiem .. Jūs pateicāt lietas būtību dažos teikumos – tā ir tautas radināšana pie paklausības. Man personiski šī tēma ļoti nepatīk. Lai gan esmu šo to sarakstījis, labāk paturēšu pie sevis.
Kultūras cilvēki tāpat dara savu darbu kā pārējie, liekot lieta savus talantus. Nelaime tā, ka viņus sāk dievināt, gan pūlis, gan mediji, padarot viņuw par elkiem, par kulta objektiem. Kā reiz teicis Džons Lenons – es jūtos kā Dievs.
Pareizi saka tie ticīgie, kas noliedz cilvēku dievināšanu. Nevienu cilvēku nevar dievināt.
Pareizi jau šeit spriež: gan par to, kas ļaunāks vēl par mankurtiem, gan par pārdievināšanu, gan par radināšanu pie paklausības, kas vairāk gan ir pakalpība, par ideju nesaprotamību, par nestrādājošajiem, kuri nespēj (negrib?) saprast strādājošos utt.
Nu tad esam aizdzīvojušies līdz pārdievināto mīluļu lustrēšanās uz pusdienlaika ilgumu postulātam (kas netraucēti darbojas): „kā var nesaprast – tie taču bija tādi laiki, kad citādi nevarēja„.
Šodiena rāda, ka tā arī turpinām – šodien arī „citādi nevar„. Dzīvosi „citādi„, resp., pīkstēsi, ka kas nav paciešams, kad tevi bāž simtās cilpās, – tik lepni dzīvot nevarēsi, vai pat noslaucīs vai inkvizēs. Tāpēc visi lec pa vecam – kā tie, kuri kar cilpas, tā tie, kurus kar cilpās. Tie, kuri kar cilpas, biedē, tie, kuriem kar cilpas, baidās.
Jautājums – kurā kategorijā ir kuri. Vistraģiskākais ir tas, ka tie, kurus dievinājām un dievinām, arī kar cilpas. Jo „ir taču tādi laiki„: ir jāmelo, jātēlo, jāblēdās, jāzog, jālišķē, jāparazitē. Tikai tad var lepni dzīvot.