Par tiem laikiem – atbildes Ernestam
20 Jun 2020 | Autors: RB | 8 komentāri
Tā saucamā “čekas pārņemšana” visdrīzāk bija formāla lieta. Pats tur nepiedalījos, tāpēc grūti spriest. Bet jautājums par trimdas latviešu piedalīšanos čekas pārmaiņu laikos ir ļoti interesants no mana viedokļa. Čekisti un rietumu valstu dienestu pārstāvji, trimdas latvieši, darbojās saskaņoti un viens otru labi pazina. Radās iespaids, ka mūs nodod no krievu čekas rietumu jauno saimnieku rīcībā. Savukārt, šos jaunos saimniekus bieži pārstāvēja tie paši vecie čekisti, kuri pārgājuši jauno saimnieku dienestā.
Runājot par ministru kabineta (MK) bunkuru un manis vadīto informācijas centru, par to interesējās Jānis Gobiņš. Viņš toreiz staigāja apkārt ar AT&T vizītkarti. Viņu pie mums atveda Aivars Borovkovs. Ar Gobiņu kopā bija Ainārs Gulbis SWH Rīga īpašnieks, ar kuru abi šķita lieli draugi. Tāpēc tagad domāju, ka šie kontakti gāja pa homoseksuālo līniju, bet toreiz par to nojautas nebija.
Toreiz gribēju ātrāk ķerties klāt datu bāzēm un datoru tīkliem. Biju ieguvis telpas MK un ar mani kopā bija tikai 2 kolēģi, ja pareizi atceros. Tāpēc ar Gobiņu un Gulbi vienojāmies tā, ka viņi finansēs profesionālu Latvijas programmistu algas, bet mēs servējam telpas, iekārtas un organizējam darbu MK. Toreiz noorganizēju apspriedi visiem kopā ar Godmani, kur tas tika fiksēts protokolā.
Tas sākās 1990. gadā un turpinājās līdz 1991. gada nogalei. Pa vidu bija janvāra barikādes un augusta pučs, un tajā laikā atrados minētajā bunkurā.
Vēl viena interesanta persona, ko vēlētos pieminēt, ir Atis Lejiņš. Viņam nav nekāda sakara ne ar minēto bunkuru, ne informācijas sistēmām. Bet par viņa saistību ar “specdienestiem” droši vien šaubu nav. Patlaban Atis mierīgi snauž Saeimā, bet pirms 30 gadiem un arī daudz agrāk viņš intensīvi dibināja kontaktus ar Latvijas latviešiem. Piemēram, padomju laikos mans paziņa Raits Gailis bija vedis Ati iekšā padomju armijas daļās Ungārijā, lai uzņemtu kontaktus ar tur dienošajiem latviešiem.
Atis Lejiņš ir labi rakstošs cilvēks un padomju laikā viņš bija uzņēmis pat filmu par Afganistānas karu, no modžahedu pozīcijām raugoties. Nezinu, vai viņš ir (atklāti) rakstījis par savām gaitām atmodas laikā, bet noteikti būtu vērts uzdot viņam jautājumus par to.
Kad gāja bojā Raits Gailis, Lejiņš publicēja viņa piemiņai veltītu rakstu ar interesantām detaļām. Tas bija rakstīts emocionāli, kā par kritušu cīņu biedru. Raita ģimene piederēja “orgāniem”, nezinu vai tā bija čeka vai GRU. Viņa māte un mana māte bija draudzenes no studiju laikiem, un pirmā it nemaz neslēpa, ka viņai dots uzdevums “uzmanīt”.
1990. gada pavasarī, ja pareizi atceros, tas bija pēc tam, kad LTF uzvarēja vēlēšanās, es kopā ar vēlēšanu aktīvistu grupiņu piedalījos ceļojumā uz Stokholmu. Mūs ielūdza Zviedrijas sociāldemokrātiskā partija. Kad ieradāmies viesnīcā, tur priekšā bija Atis Lejiņš, kurš mūs sagaidīja kā labus draugus.
Iepriekš rakstīju, ka Andropova laikā (1982. – 1984.) sākās PSRS un rietumu valstu kopīga rīcība, kas bija vērsta uz PSRS likvidēšanu.
Nozīme bija arī saimnieciskajiem kontaktiem. Neatceros, kurš mani iepazīstināja ar Norbertu Klaucenu, rosīgo Čikāgas ebreju, kam bija sakari lielo korporāciju vadībā. Viņš parādījās Rīgā 1991. gada vasarā, ja nemaldos. Mani viņš iepazīstināja ar kādu darbinieku no IBM. Šajā sakarā bija interesants atgadījums augusta puča laikā.
Naktī no 19. uz 20. augustu sēdēju bunkurā un ar pārsteigumu konstatēju, ka darbojas telekss. Tas bija tāds uzlabots telegrāfa variants, kas pa izdalītām telefona līnijām bija pieslēgts starptautiskajam tīklam. Latvijas radio darbojās un ziņoja par armijas un omona rīcībām. Noliku radio blakus un sāku raidīt ar teleksu angļu valodā uz Klaucena iedoto kontakta adresi ASV. Raidīju visu nakti. No rīta ziņas izsīka, un varēja nojaust, ka radio ir pučistu kontrolē. Devos pastaigā.
MK ēka skaitījās ieņemta, tomēr garajā ceļā līdz premjera kabinetam nesastapu nevienu cilvēku. Nonācis galā, sastapu Andri Bunku, kurš ierosināja iet brokastīs. Kā pa brīnumu daži virtuves darbinieki bija ieradušies darbā un mēs ieturējām, droši vien, drūmākās brokastis mūžā.
Vēlāk Klaucens man teica, ka ar saviem teleksa raidījumiem esmu kļuvis bezmaz par zvaigzni. Viņi pieslēguši tos televīzijai, un manis tulkotās Latvijas radio ziņas esot gājušas tiešajā ēterā vienā no ASV ziņu kanāliem.
Labajām attiecībām ar Norbertu Klaucenu nebija ilgs mūžs. Tieši šeit pielika roku komentāros minētie prominentie čekisti. Proti, pret mani tika sarīkota provokācija, lai sanaidotu. Klaucens bija atvedis no ASV datoru un atstāja to man, lai mūsu speciālisti novērtē. Nez kāpēc, tūlīt pēc tam par datoru ieinteresējās Pēteris Videnieks, kurš tajā laikā bija satiksmes ministrs. Vai nevarot to datoru paņemt izmēģināt? Kāpēc nē, iedevu to viņam un dators aizgāja ar galiem. Atbrauca Klaucens, un prasīja kur ir dators. Mēģināju to atdabūt no Videnieka, bet nesekmīgi. Tā vietā Klaucenam aizveda kaut kādus lūžņus, par ko viņš satrakojās un vainoja notikušajā mani.
Novērtē šo rakstu:
Nepatīkama bija sajūta, aptverot, ka par mani zin visu, to, kas ir noticis un pat arī to, kas nav noticis (klačas). Arī tas, kad saproti, ka pret tevi vai visi pollit.spēki var vienoties, visi vienā teātrī. Līdzīgi, kā tagad ievēlēja jauno ģ.pr. Bija tā, ka man radās nepatika gan pret L. masu medijiem, gan kultūras darbiniekiem, dziedātājiem. Tomēr daži man klusām norādīja, ka kājas aug no radio swh+oligarhi +jaunlaicēni(sorsieši)+ saskaņieši. Laikam domāja, ka es zinu vairàk, nekā zinu patiesībā un varu internetā izplāpāties. Tāpēc tāspsiholoğiskās akcijas, kā Jums ar tiem helikopteriem, arī, lai parādītu varu. Tā varbūt tā maigā vara, kas puteņiem, kad uzreiz negalina bet savādāk apstrādā. Tas sākās pirms desmit gadiem, sākumā bija brīdinājums nestāstīt lapsam par kristovski… Man nemaz nebija prātā ko stāstīt, nu bet…
Tagad sanāk, ka koronvīruss sadod ādā dažiem nelabvēļiem. Ak vai, kā Dieviņš to pieļauj? 🙂
Novēlu Jums jauki pavadīt Jāņus. Un nepakļauties dażādām viltus mācībām. Reizēm pirms naktsmiera der atslābināties, kā meditācijā un paprasīt padomu Dievam, varbūt dos atbildi.
Ko Jūs ieteiktu cilvēkam, kuram jautājumi sen jau izsīkuši, bet palikušas tikai atbildes ? 🙂
Kas jauns Anglijā? Vai koronvīruss vēl trako?
Sen neesiet manīts…
Gribētos varāk laika veltīt rakstīšanai, bet vasara ir mans karstākais darba laiks
Šajā dumajā pasaulē ar netaisnības stagnāciju, kur ļauts izpausties ciniskiem demagogiem, ir jaunu ideju trūkums. Tāpēc ir interesanti atšķirīgu domu paudēji, ko labprāt lasām. Ja vēl ir tāds vārds, gandrīz vai kā Rets Batlers no “Vējiem līdzi”, tomēr ar citiem uzskatiem, nu gandrīz vai romantiski. Nopietni.
Tas jau nekas, ka kāds trollis gānās un sargā to ” valdības ķīseli”.
Domu un ideju līmenis bija pirms gadiem 30. Tad iesākās virzība, galvenokārt neapjausta, uz to sabiedrību, kurā mēs patlaban dzīvojam.
Tāpēc mans mērķis sastāv it kā no divām daļām. No vienas puses, vēlos izskaidrot notiekošā “ārprāta” būtību, lai cilvēki saprastu notikumu jēgu un pieņemtu atbilstošus lēmumus. No otras puses, situācija paver iespējas izveidot tādu sabiedrību, kas atbilst cilvēku interesēm un vajadzībām.
Pamēģiniet atbildēt uz jautājumiem – kādā sabiedrībā es vēlos dzīvot? Vai es vispār zinu, ko es gribu? Tādi apmēram varētu būt pirmie soļi pareizajā virzienā
Kad aizmirst uzrakstīt vārdu (niku), tad parādās Anonimous 🙂
Vieglāk pateikt, kādā pasaulē nevēlos dzīvot. Nevēlos dzīvot pasaulē, kur tiek melots par demokrātiju (tautas varu), bet patiesībā vara pieder turīgajam mazākumam, kas tā arī turpina bīdīt savas intereses. Nevēlos dzīvot pasaulē, kur vieniem pieder lepnas pilis, bet citi palikuši pavisam bez pajumtes.
Rabindranats Tagore reiz rakstīja – “Mēs esam apzinājušies, kāda vērtība ir naudai, bet mēs neesam apzinājušies, ka mēs paši esam vērtība.”
Tagad arī pandēmija piespiedīs cilvēkus pārvērtēt vērtības… Cilvēkiem vajadzētu dzīvot tuvāk dabai, ražot nesaindētu pārtiku, saprast, ka ir prieks redzēt sava darba augļus – apmēram tā.
Un valdībai vajadzētu rūpēties par visiem, ne tikai par turīgo šķiru, kā to dara labējās partijas. Kāda dāma teica – tie trūcīgie jau ir dzērāji! Bet dzērāji arī ir slimnieki, kas paši ar sevi netiek galā, kādreiz viņus ārstēja, viņiem pat bija savs pansionāts. Tak jau cilvēki.
Nu lūk, vēlme dzīvot tuvāk dabai, ražot nesaindētu pārtiku, saprast, ka ir prieks redzēt sava darba augļus .. ir cilvēciska. Apmēram līdzīgas vēlmes ir ne tikai latviešiem, bet arī citām tautām. Tālāk mums vajadzētu izdomāt, kā organizēt sabiedrību, lai šīs vēlmes reāli piepildītu. Tas ir, lai valdība rūpētos par visiem, ne tikai par turīgo šķiru, kā Jūs rakstiet.
Es to daru tā, kā aprakstīts šeit http://societyandnature.org/2019/04/r-bruners-par-konceptualo-varu-3-dala/ . Tur ir norādes uz sabiedrības konceptu un cilvēku sabiedrības piemēriem standarta RB-01 un skaidrojumu RB-02 veidā. Es vienmēr aicinu cilvēkus iesaistīties šajā darbā, jo pretējā gadījumā es visu izdarīšu pa savam 🙂
Ikvienam ir iespēja darboties individuāli. Esmu to aprakstījis ar piemēriem rakstos “Deklarējam sevi un ceļam sabiedrību”, pirmā daļa ir šeit http://societyandnature.org/2019/12/deklarejam-sevi-un-celam-sabiedribu-1-dala/ . Dokumenti RB-04, RB-05 un RB-06 ir tikai piemēri no manas prakses, nedomāju, ka visiem vajadzētu deklarēties tieši tādā veidā un parakstīt attiecīgos papīrus.